Raksts tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.

Sveicieni no Adisabebas!
Jā, Tu uzminēji pareizi, tas ir Etiopijā. Ir agrs rīts, krāmēju mugursomu un prātoju, kā vienkāršāk tikt laukā no lielpilsētas. Vakar vakarā mana draugu grupa aizlidoja mājās pēc 3 nedēļu ceļojuma pa Etiopijas dienvidiem. Lietus sezona ir nedaudz ieilgusi, tāpēc šoreiz izjutām lietu uz savas ādas vairāk kā ierasts. Pareizāk sakot, tā izmirkt un nosalt Āfrikā vēl nebija gadījies (labi, labi, tās bija tikai dažas dienas). Toties viss ir tik zaļš kā salāti manā siltumnīcā pavasarī.

Esmu galvaspilsētā tikai dažas dienas, bet jau ļoti gribas atpakaļ uz laukiem. Laikam pa daļai esmu kaut kāds mežonis, kam nepatīk civilizācija. Te ir milzīgs kontrasts starp pilsētu un ciematiem. Un, jo tālāk no pilsētas, jo vairāk sajūtama un izdzīvojama senā, vienkāršā un dabiskā etiopiešu dzīve, kultūra un tradīcijas. It īpaši Omo ielejas ciltīs Tu jūties kā iekāpis televizorā, kādā dokumentālā filmā par aizvēsturiskām civilizācijām. Starp citu Etiopija ir viena no retajām valstīm, kas nekad nav bijusi kolonizēta. Līdz ar to tā ir maz iespaidojusies no citām kultūrām, ieradumiem, ēdieniem utt. Spēcīga tauta. Arī ar savu ortodoksālo reliģiju. Un vēl – tai ir savs kalendārs, pēc kura tagad ir 2015. gads un viņiem ir 13 mēneši gadā, bet Jauno gadu viņi svin 11. septembrī un stundas skaita citādāk (diena sākas ar saullēktu).

Un vēl viņiem ir savs alfabēts un valstī runā 82 dialektos (ej nu, saproti viņus).

Drīz būs apkārt jau 15 gadi, kopš katru gadu braucu uz šejieni. Ir bijuši mēģinājumi tik pat ļoti iemīlēt arī citas Āfrikas valstis, taču nesanāk. Jā, ir jauki un interesanti, bet ne tā.

Šo man īpašo Etiopiju gribu reizēm parādīt arī saviem draugiem, cilvēkiem, kas saprot Āfriku. Taču tas kļūst arvien grūtāk.  Reizēm gribas teikt – cilvēk, tas nav priekš Tevis, brauc mājās. Mums ir jāsaprot, ka te ir cits kontinents, citas tautas un cita dzīve. Jā, pat domāšana atšķiras no mūsējās. Bet neviens taču nav teicis, ka tieši mēs dzīvojam, strādājam, domājam un mīlam vispareizāk.

Nav tāda pareizi vai nepareizi. Ir konkrēta vide un konkrēti cilvēki šajā brīdī. Un mums tas ir jārespektē, jāpieņem vismaz uz brīdi, kamēr esam te viesi. Etiopijā ar dziļu apbrīnu noskatos uz paaudžu savstarpējo cieņu, māku sadzīvot un nodot tālāk (un pieņemt) zināšanas. Protams, lielpilsētās jaunā paaudze pamazām kļūst modernāka un vairāk tiecas sekot ārzemju piemēriem, tas ir neapturams process.

Nereti vēroju savas mazās ceļotāju grupiņas un priecājos, kā cilvēki klusējot spēj iejusties šajā pilnībā svešajā vidē, kā mācās redzēt un saprast.

Taču pa retam gadās arī tādi, kam par katru cenu gribas izkliegt savu neapmierinātību, parādīt ambīcijas. Varbūt tās ir vienkārši bailes no nezināmā? Negribu ticēt, ka viņi varētu būt degradējušies tik tālu, ka vairs nemāk atgriezties Dabā. Bet jebkurā gadījumā tā ir pieredze, no kuras mēs kaut ko gūstam un mācāmies. 

Diena rāmi aizritējusi, pakojot mantas, mazgājot drēbes, pasēžot pie kafijas tepat ielas malā un papļāpājot ar skolas bērniem. Raugos saulrietā virs pilsētas. Vēl vienas laimīgas dienas vakars. Priecājos par iespēju to piedzīvot. Neko daudz uz priekšu neplānoju. Nezinu, cik ilgi te palikšu šoziem, kad atkal atgriezīšos vai vispār atgriezīšos.

Es ļaujos Dzīvei.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru