Raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.

Pirmo reizi vienvirziena biļeti uz Buenosairesu nopirku 2007. gadā – tikai sajūtas vadīta, ka man tur patiks. Un patika arī! Kopš tā laika dzīvoju siltumā – Latvijā strādāju siltajā sezonā, bet ap oktobri lidoju uz Argentīnu līdzi vasarai. Vecāmamma mani sauc par gājputnu.

Dzīvot Buenosairesā vienmēr ir interesanti, jo pat aiziet uz veikalu ir savādāk. Šeit tas saucas – aiziet uz ķīnieti, jo visi pārtikas veikali pieder ķīniešiem, lai gan to kopiena nav liela.

Nu, lūk, un tajā veikalā iespējams, ka precēm nav cenu zīmes, jo cenas mainās tik bieži, ka nav jēgas tās rakstīt. (Ekonomiski stabilajos periodos inflācija šeit ir tikai ap 30%). Tālāk pie kasēm gaida nākamais pārsteigums – atlikumu bieži vien izdod konfektēs. Konfekte ir 20 kapeiku vērta, un tas ir asprātīgs risinājums hroniskajam sīknaudas trūkumam.

Vēl diezgan savādi ir čekā ieraudzīt vienību “aukstums”, kas ir pieskaitīta klāt par dzērieniem no ledusskapja. Visi argentīnieši ir gatavi piemaksāt par ledusaukstiem dzērieniem, jo savādāk tos uzskata par “karstiem” (normālā istabas temperatūrā) un nedzeramiem – pat, ja tas ir alus un to ļoti gribas.

Lai gan pēc būtības cilvēku ikdiena šeit nav tik ļoti atšķirīga, man nācies apgūt miljons nianšu, kā organizēt sadzīvi.

Argentīnieši tiek uzskatīti par pārāk eiropeiskiem, lai būtu īsti latīņamerikāņi, un daži Buenosairesas rajoni tik tiešām izskatās pēc Parīzes – bet tas ir tikai uz brīdi. Vienota stila apbūve ir izņēmums, jo parasti visam pa vidu ir iespraucies purvčiks. Šeit vēsturiskas celtnes mijas ar lētām to replikām un gāzbetona daudzstāvenēm, bet Latīņamerikai tipiskā horizontālā apbūve – ar moderniem debesskrāpjiem. Visam pa vidu ir daudz zaļu parku, kas ir absolūta nepieciešamība lielā pilsētā bez pludmales (parku vārti vakaros tiek slēgti, lai tajos neapmestos bezpajumtnieki).

Pilsēta ir milzīga, ar vairākiem “centriem”, tādēļ to par spīti racionālajam plānojumam ir diezgan grūti apgūt.

Bet galvenais, kas šai pilsētā jāiepazīst, ir paši buenosairesieši. Arhitektoniskie kontrasti atbilst kopējam emocionālajam noskaņojumam, un katrs otrais buenosairesietis varētu kāpt uz skatuves kā stand-up komiķis vai kā traģēdijas galvenais varonis. Bieži – kā abi divi reizē.

Ar vietējiem sadraudzēties ir viegli, ja vien runā spāniski. Visiem interesē, kas un no kurienes tu, ārzemniek, esi, un kā eksotisku elementu tevi aicina pat uz ģimenes pasākumiem. Ziemassvētku laikā no piedāvājumiem gandrīz vai jāatkaujas – mani uz savām mājām aicina arī tantes no sporta zāles.

Ielās komunicēšana ir nemitīga – ar dārzeņu pārdevēju, šoferi, kādu ierēdni vai cilvēku blakus uz soliņa. Kā ārzemniecei man piecreiz dienā svešiem cilvēkiem nākas stāstīt, no kurienes es esmu, kur ir Latvija, šim ievadam seko standarta penteris (cik auksts, kāda valoda, kāda valūta, vai esam Krievijas daļa, ko ēdam, ko es te daru, vai man patīk Argentīna). Ļoti apnicīgi, bet, ja kāds to penteri nepajautā, man ir sajūta, ka es viņam laikam īsti nepatīku.

Starp citu jebkura tikšanās sākas ar sabučošanos, kas ir izplatīts un jauks sveiciena veids, tikai šeit tas dažkārt kļūst apgrūtinoši obligāts. Man ir nācies spraukties gar viesību galdu un kāpt pāri krēsliem, lai visus sabučotu. Tāpat, ierodoties kādā pasākumā (sporta nodarbībā, darba sapulcē, ballītē), nākas apstaigāt pilnīgi visus pēc kārtas un sabučot. Un uz atvadām tas pats. Iespējams, šī ir vienīgā zeme, kur arī vīrieši savā starpā saskūpstās. Dzirdēts, ka daudziem ārzemniekiem ar to ir (muļķīgas) problēmas.

Svešiniekus argentīnieši uzrunā ļoti familiāri, un mani pārsteidz vieglums, ar kādu tiek piešķirtas parupjas iesaukas, piemēram, – resnais, tievais, melnais. Mani šeit uzrunā par tievo, blondo vai polieti (standarta iesauka gaišiem cilvēkiem), mazpazīstamu cilvēku vidū – par letona jeb latvieti, bet draugi manu vārdu pašsaprotami noīsina par pāris burtiem.

Ja kāds nav izpelnījies ko īpašu, iesaukas ir visai standartizētas – Martin ir Tinčo, Francisko ir Pančo, Hosē ir Pepe, Ignacio ir Načo, kam tālāk seko vārdu deminutīvi vai vismaz obligāti vārdu īsinājumi (Ariadna – Ari, Flavia – Fla, Camila – Cami utt).

Laikam tās ir loģiskas sekas sabiedrībā, kur katram cilvēkam ir nejēdzīgi liels vārdu un uzvārdu daudzums.

Galvenā sociālā dzīve Argentīnā organizējas ap pāris svarīgiem rituāliem – mates dzeršanu  un grilu.

Mate ir drausmīgi stipra zaļā tēja, kuras iedzeršana man sākumā izraisīja mokas un krampjus. Bet – vai nu mirsti no mates vai absolūtā sociālā izolācijā. Mates dzeršana ir rituāls ar daudziem noteikumiem un teju zinātniskiem pamatiem. Tikai viens cilvēks drīkst būt “lējējs”, un viņa pienākums ir tēju apliet ar karstu ūdeni un atcerēties dzērāju rindas kārtību. Ja pasaki “paldies”, tas nozīmē, ka vairs nevēlies. Mati dzer no viena ķirbīša caur salmiņu – arī, ja pārējie cilvēki ir nepazīstami. Vidējais argentīnietis nekad nedalītos ar savu ūdens pudeli, bet kolektīvi apsiekalots salmiņš ir OK. Iedzerot mati, vidējais argentīnietis arīdzan kļūst par zinātnieku, kas ir gatavs apspriest perfektas ūdens temperatūras panākšanas smalkumus, ūdens uzliešanas leņķus, kā arī desmitiem tējas brendu un dažādu materiālu trauciņu kvalitatīvās īpašības.

Mates kultam pamazām esmu pievienojusies ar lielu prieku, bet to varu dzert tikai līdz pusdienlaikam – citādi naktī nav iespējams aizmigt.

Diemžēl no kopīgas ēšanas sociālajiem notikumiem es pati sevi esmu izslēgusi, jo uzturā nelietoju gaļu, turklāt vakariņas ap deviņiem vakarā man joprojām liekas par traku.

Slavenos Argentīnas steikus šeit ēd nedēļas nogalēs, kad pietiek laika, lai uzgrilētu kādu pustonnu gaļas. Katrs dalībnieks parasti ierodas ar dažādu griezumu jēlas gaļas maisu. Vienmēr atrodas kāds trakais, kurš aplausiem pavadīts uzņemas to visu grilēt. Klāt tiek piekosta baltmaize, vienkārši tomātu -sīpolu salāti un piedzerts alus (ledusauksts, protams).

Bez gaļas argentīnieši mīl itāļu ēdienus, un Buenosairesā var dabūt, manuprāt,  garšīgākās picas pasaulē ar siera slāni, kas biezāks par maizi.  Arī itāļu Fernet Branca ir populārākais stiprais alkoholiskais dzēriens, un argentīnieši to dzer ar kolu. Lielais itāļu imigrantu daudzums pirms gadsimta ir galvenais iemesls argentīniešu eiropeiskumam un viņu tiešajiem pēctečiem ir oriģināla iesauka – itālis.

Mani joprojām izbrīna, ar kādu drāmu vai sajūsmu argentīnieši uztver parādības, kas norisinās regulāri kaut gadsimtiem. Piemēram, mainīgie laika apstākļi šeit tiek sagaidīti kā dabas kataklizmas. Pārdienas lietusgāze ir pietiekams iemesls, lai kavētu darbu, neierastos fakultātē un atceltu jebkuru brīvā laika pasākumu – jo līst. Šādos apstākļos pat tiek atcelti randiņi, kas var nenotikt tikai vēl viena iemesla dēļ – ja ir jāskatās futbols.

Tāda pati katastrofa ir gana aukstā ziema, lai gan mājas ir iekārtotas tā, it kā tādas ziemas vispār nebūtu. Pa logu un durvju šķirbām pūš vējš un nekur nav īstas apkures. Tā nu buenosairesieši sildās ap ieslēgtu gāzes plīti un brīnās, kā šo visu lai pārdzīvo.

Kā-šo-visu-lai-pārdzīvo sajūta pavada arī vasaras svelmi, karstumā izlīdušos prusaku mošķus, svētdienās pārpildītos parkus, reizi nedēļā piketu bloķētās ielas un visus citus mūžīgos fenomenus.

Savukārt patīkamas parādības tiek katrreiz svinētas ar neredzētu prieku.

Piebildīšu, ka ikviens buenosairesietis ir kaut reizi mūžā apmeklējis psihoterapeitu, un šeit ir lielākais psihologu skaits uz cilvēku visā pasaulē, bet – tas jau ir atsevišķa stāsta vērts.

Šeit es mācos skatīties cilvēkiem acīs un vienmēr pateikt, ja man kas patīk. Argentīniešu stilā man tas, protams, neizdodas, bet es nemaz tik augstu nemērķēju. Nu, un, pavisam vienkārši sakot – par Buenosairesu es esmu sajūsmā.