Šis raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā mēs publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt jau par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji. Šoreiz esam saņēmuši vēstuli no Prāgas.

Čehijā kopā ar ģimeni dzīvoju nu jau 8,5 gadus. Mans vīrs ir čehs un tieši tāpēc par pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējos šo zemi. Pa šiem gadiem esmu tik ļoti pieradusi dzīvot Čehijā, ka, ciemojoties Latvijā, vairs nejūtos tur kā mājās. Pirms pārcelšanās uz Čehiju kopā ar ģimeni nācās padzīvot no Latvijas diezgan atšķirīgās valstīs, tādēļ ir, ar ko salīdzināt. Čehijai ir daudz kopīga ar Latviju gan vēstures, gan mentalitātes ziņā. Varbūt tādēļ diezgan ātri šeit sajutos kā mājās.

Sekojot savam principam, ka jāprot tās zemes valoda, kur dzīvo, čehu valodu apguvu vēl pirms pārcelšanas uz šejieni, un jāsaka liels paldies par pacietību vīram, vīramātei un vīra draugiem, kas man deva iespēju aktīvi sarunāties un praktizēt iegūtās zināšanas, lai gan sākumā tas noteikti bija kļūdu pilns process. Toties tagad brīvi runāju ne tikai čehu valodā, bet saprotu arī slovāku un 40-50% no poļu valodas. Protams, krievu valodas zināšanas bija liels pluss, jo galu galā – tās visas ir slāvu valodas.

Par valsti un galvaspilsētu

Pateicoties Čehijas ģeogrāfiskās atrašanās vietai, ar mašīnu varam apciemot un apskatīt daudzas Eiropas valstis. Tiešām ir sajūta, ka dzīvoju Eiropas centrā vai, kā paši čehi mēdz teikt, Eiropas sirdī. Mums ar ģimeni ir tradīcija: laikā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam uz dažām dienām dodamies braucienā uz kādas tuvākas valsts galvaspilsētu: esam apmeklējuši Berlīni, Budapeštu un Bratislavu. Nākamgad plānojam doties uz Vīni. Un tas viss – tikai pusdienas brauciena attālumā. Līdz Drēzdenei var nokļūt divās stundās, un uz turieni katru gadu iepirkties dodas simtiem čehu. Staigājot pa Drēzdeni, biežāk dzirdama tieši čehu, nevis vācu valoda.

Prāgā dzīvo ļoti daudz ārzemnieku, un vēl vairāk ārzemnieku to katru gadu apmeklē. Saskaņā ar jaunākajiem datiem pagājušajā gadā tūristu skaits pārsniedza 8 miljonus. Protams, šeit ir, ko redzēt. Pilsēta ir burvīga un apmeklētājiem piedāvā daudzveidīgas apskates vietas un atrakcijas. Bez šaubām, tādas pērles kā Kārļa tilts, astronomiskais pulkstenis vecpilsētas laukumā, Prāgas pils, Sv. Vita katedrāle, Malá Strana ir noteikti jāredz. Bet ir vērts aplūkot arī citas vietas, piemēram, Višehradu (Vyšehrad), kas ir Prāgas otra pils, pārbūvēta par cietoksni. Noteikti jāapmeklē Prāgas zoodārzs; tas būs interesants un aizraujošs ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un tajā itin viegli var pavadīt veselu dienu!

Ir vērts pieminēt Prāgas sabiedrisko transportu. No daudziem ārzemniekiem esmu dzirdējusi, ka sabiedriskā transporta tīkls Prāgā ir viens no labākajiem pasaulē un tajā paša laikā arī samērā lēts (gada biļete izmaksā mazāk par 50 centiem dienā). Tam varu tikai un vienīgi piekrist. Piemēram, es uz darbu ar sabiedrisko transportu nokļūstu divas reizes ātrāk nekā ar mašīnu.

Par darbu

Čehijā bezdarba līmenis ir ļoti zems – mazāk nekā 3%, ja nemaldos, tas ir zemākais Eiropā. Un, patiešām, darba atrašana Prāgā man nesagādāja grūtības, arī tādēļ, ka pārvaldu vairākas svešvalodas. Šeit ir daudz starptautisku korporāciju, kas līdzekļu taupīšanas nolūkos Čehijā, sevišķi Prāgā, dibina tā saucamos koplietošanas pakalpojumu centrus. Šāda tipa centri sniedz dažāda veida pakalpojumus pašu firmas darbiniekiem un/vai klientiem pārējās Eiropas valstīs vai pat visā pasaulē. Līdz ar to darbinieki ar svešvalodu zināšanām šeit ir ļoti pieprasīti. Respektīvi, darbu var atrast arī bez jebkādām čehu valodas zināšanām. Manā nodaļā, piemēram, no 10 cilvēkiem ilgu laiku biju vienīgā, kas prata runāt čehu mēlē. Daudzas Eiropas valstis vēl nav pilnībā atguvušās no ekonomiskās krīzes un šo valstu iedzīvotāji meklē darbu ārzemēs, tai skaitā Čehijā. Šeit ir daudz spāņu, itāļu, rumāņu, francūžu, par slovākiem pat nerunājot.

Kā jūs domājat, kura svešvaloda ir vispieprasītākā un daudzām ārzemju firmām sagādā vislielākās galvassāpes? Nekad neuzminēsiet – šejienes lielā kaimiņa valoda – vācu! Pirmajā brīdi liekas, kā tas ir iespējams, bet paanalizējot rodas vienkāršs izskaidrojums:  vietējie, kuri valodu pārzina labi, darbu meklē Vācijā, jo saprotams, ka atalgojums tur ir krietni lielāks. Savukārt, kaimiņus vāciešus Čehijas algas nevilina. Daudzas firmas pat ievieš speciālo algas piemaksu par vācu valodas zināšanām. Tādēļ – vācu valodas pratēji – brauciet tik šurp 🙂

Par čehiem

Kopumā uzskatu, ka čehi un latvieši mentalitātes ziņā ir līdzīgi. Tas man palīdzēja ātri adaptēties Čehijā un atrast kopīgu valodu ne tikai ar vīramāti, bet arī ar vīra draugiem un vēlāk čehu kolēģiem darbā.

Tomēr ir arī atšķirības. Protams, ka vispārināt nav labi, taču, pateicoties tam, ka mans vīrs ir čehs un es pazīstu ļoti daudz čehu, gribu minēt dažas lietas, kas man šķiet svarīgas.

Čehi mīl visa veida aktīvo atpūtu – vienu vai vairāku dienu pārgājienus, riteņbraukšanu, kalnu un distanču slēpošanu, braukšanu ar laivām, utt. Nedēļas nogalē vilcieni ir pārpildīti ar ceļotājiem, kas dodas brīvā dabā.

Šeit ziemas skolas brīvlaiks (čehi to dēvē par pavasara brīvlaiku) ir pakārtots slēpošanas sezonai un visās skolās ir ikgadējs slīdošais grafiks. Sešas brīvlaika nedēļas (no februāra sākuma līdz marta vidum) tiek sadalīts visās Čehijas skolās tā, lai kalnos nerastos sastrēgumi.

Protams, mūsdienās daudzi brauc slēpot uz ārzemēm, pārsvarā uz Austriju vai Itāliju. Tomēr čehu kalni kā slēpošanas vieta joprojām ir populāri. Čehi vispār ļoti mīl savus kalnus un izmanto jebkuru iespēju doties turp atpūsties. Lai gan pašmāju kalni nav tie lielākie, lepnums par tiem ir apbrīnojams. Čehu apsēstību ar sportu ļoti labi raksturo veikalu izvēle vienā no Prāgas outletiem: katrs otrais veikals ir nevis modes,  bet sporta apģērbam vai outdoorprecēm.

Arī pārējos gadalaikos čehi dodas pie dabas. Pārgājienu kartes ar dažādās krāsās apzīmētām takām rosina un veicina šāda veida aktīvo atpūtu.

Krāsainās norādes ir atrodamas arī uz vietas, un taku kopējais garums pārsniedz 40 tūkstošus kilometru, aptverot visu zemi.

Vēl viens fenomens, ar ko iepazinos šeit, ir vasaras nometnes brīvajā dabā un čundr (vairāku dienu pārgājiens ar nakšņošanu zem klajas debess).  Čehijā ir ļoti izplatīta skautu kustība. Mana meita no 6 gadu vecuma apmeklē vienu no nodaļām Prāgā. Programma ir diezgan piepildīta – vienreiz nedēļā ir sanāksme, vismaz vienu reizi mēnesī – pārgājiens vai izbrauciens nedēļas nogalē, vasarā – nometne. Un tā nav nometne omulīgās mājiņās ar siltu ūdeni un mīkstu gultu. Vairākas nedēļas bērni dzīvo pļavā meža vidū teltīs bez jebkādām ērtībām ar lauku virtuvi un mazgāšanos aukstā strautiņā. Protams, jebkādos laika apstākļos. Meita par to visu ir stāvā sajūsmā un katru gadu nometni nevar vien sagaidīt. Starp citu teltis tiek celtas katru gadu pirms nometnes, un tās arī ir īpašas – indiāņu stilā (tādas var redzēt filmās par indiāņiem). To celšana ir īsta zinātne un diezgan piņķerīgs process.

Mans vīrs ir “vecais” skauts (tā viņu dēvēju es). Mēs mēdzam braukt ar viņa draugiem – skautiem – uz tāda paša veida nometnēm, tikai ar ģimenēm, katru vasaru kādus 5-6 gadus pēc kārtas. Pirmo reizi biju tādā ar nepilnu gadu vecu bērnu. Varat iedomāties manas sajūtas, jo es, atšķirībā no pārējiem, nebiju gājusi skautos un man tāda veida “izklaide” man bija sveša. Taču tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka divu nedēļu dzīvošana svaigā gaisā bez mobiliem telefoniem un pārējām tehnoloģijām, ik vakara pasēdēšanā pie ugunskura un mošanās ar putnu dziesmām nemaz nebija slikta.

Vēl ir vērts pieminēt Čehijas medicīnas sistēmu. Var rasties sajūta, ka tā ir bezmaksas, jo par ārsta vizīti nav jāmaksā un bez maksas (vai par ļoti simbolisku summu) ir arī recepšu zāles – visu sedz apdrošināšana. Medicīnas pakalpojumus sedz daļa no sociālā nodokļa, kas valstī ir obligāts un ikmēnesi tiek atskaitīts no algas. Par bērniem, pensionāriem un reģistrētiem bezdarbniekiem maksā valsts, bet pašnodarbinātām personām ir jāveic ikmēneša obligātais maksājums pašiem. Protams, eksistē arī privātklīnikas vai pakalpojumi ar paaugstinātu servisu, kur ir jāpiemaksā, bet tā ir ikviena brīvprātīga izvēlē. Mēs ar ģimeni apmeklējam “parastos” ārstus, un jāpiebilst, ka ar pakalpojumu kvalitāti un attieksmi esam visnotaļ apmierināti. 

Runājot par čehiem, nevaru nepieminēt nacionālo dzērienu – alu. Tas nav tikai dzēriens. Tas ir dzīvesveids. Čehiem tas ir dzēriens, kas pavada jebkuru maltīti. Mana vīramāte izdzer vienu alus glāzi pie pusdienām un otru pie vakariņām un uzskata, ka alus veicina gremošanas procesu.

Veikalos atrodami desmitiem dažādu alus veidu, un cilvēki to pērk kastēm. Bez lieliem alus ražošanas gigantiem valstī ir simtiem mazu alus darītavu, un to produkciju ir tiešām vērts pagaršot.

Starp citu alus joprojām ir vislētākais dzēriens čehu restorānos – lētāks par parasto ūdeni pudelē. Kā nu nedzert, vai ne?

Ir vēl vien lieta, pie kuras man ilgi nācās pierast, dzīvojot Čehijā. Tā drīzāk ir rakstura īpašība, kas piemīt čehiem – vienaldzība un vēsums. Kā paši čehi par sevi saka: jsme studení čumáci (esam aukstie purni), vai, kā saka mana poļu drudzene, kuras vīrs arī ir čehs, viņi ir vienkārši “neitrāli” – ne auksti, ne karsti. Dažreiz rodas sajūta, ka viņiem tiešām ir vienalga gan, ko vilkt mugurā, gan, kādu prezidentu ievēlēt. Un tas attiecas uz jebko. Jūtu izrādīšana noteikti nav čehu stiprā puse. Esmu dzirdējusī, ka Morāvijā cilvēki ir atklātāki – var jau būt ka tā.

Viesmīlība (vai tās trūkums) ir vēl viens atsevišķs stāsts. Kad pirms daudziem gadiem mana čehu paziņa brīnījās, ka es gatavoju vakariņas arī visiem saviem viesiem no Latvijas, es nevarēju saprast, kur ir problēma. Ar laiku viss nostājās savās vietās. Tas attiecas ne tikai uz viesmīlību, bet arī uz svētku svinēšanu (dzimšanas/vārda dienu, skolas izlaidumu, bērnu piedzimšanu, kāzu, utt.). Ironizējot par šo tēmu, mēdzu teikt, ka čehi parasti uzlūdz viesus ciemos ap diviem pēcpusdienā, kad pusdienas jau ir paēstas (mājās) un līdz vakariņām vēl ir daudz laika. Ciemojoties pie draugiem, vienmēr ņemu līdz kādu pašmājās gatavotu sāļo vai saldo pīrāgu, jo parasti ciemos piedāvā vien nelielas uzkodas (čipsus, riekstiņus, salmiņus). Kad svinējām dēla dzimšanas dienu mūsmājās, draugi bija izbrīnīti par tik bagātīgu galdu un – galvenais – par to, ka es to visu pagatavoju pati. Man gan likās, ka nekā īpaša uz galda nebija un Latvijā maniem viesiem nebūtu, ko ēst. Nu jau esmu rūdīta un pieņemu šo nacionālo rakstura īpatnību. Man pat dažreiz liekas, ka tā ir vieglāk un ērtāk dzīvot.

Nobeigumā gribu teikt, ka cilvēks pierod pie visa un, ja godīgi, tad dzīvot Čehijā ir forši!