Pirmsvulkāna karantīna
Parasti mani nav īpaši jāpierunā braukt uz Islandi. Pamet tik ideju, un jau meklēju iespējas tur nokļūt. Mani pēdējie ceļojumi bijuši tieši turp, no tiem pats pēdējais – pandēmijas sākumā, 2020. gada martā. Toreiz izbraukājām Islandi krustu šķērsu, un tūlīt pēc tam pasaule strauji pārvērtās un tika slēgta. Tomēr šoreiz no domas rašanās pagāja krietni ilgāks laiks, līdz nopirku aviobiļetes, jo ceļojums saistīts ar dažādiem noteikumiem un ierobežojumiem. Turklāt neesmu vēl vakcinēta, un tas nozīmē, ka pēc ielidošanas Islandē būtu vispirms jāsēž karantīnā. Informācija par karantīnu nebūt nav tik vienkārši atrodama, un tagad saprotu, kāpēc. Iebraucējiem to organizē un apmaksā Islandes valdība, un, lai karantīnas 5 dienas nekļūtu par bezmaksas ceļošanu vai tādu kā tūristu atrakciju, pieejamā informācija ir diezgan skopa. Sazinoties ar Covid.is (oficiālā Islandes valdības mājas lapa) tiešsaistes čatu, noskaidroju nepieciešamo un beidzot rezervēju biļetes. Lai arī pilnīgas skaidrības joprojām nav, zinu, ka Islandē viss būs labi organizēts, attieksme būs cilvēcīga un jauka. Viens otrs noteikti domā, ka esmu galīgi traka – braukt ceļojumā tagad, turklāt vēl nevakcinētai! Bet vulkāns negaidīs – jābrauc tieši tagad, jo nevar paredzēt, cik ilgi tas vēl būs aktīvs. Bez tam Islandē, kur viss svaigā gaisā un organizēts pēc veselā saprāta principiem, visdrīzāk jutīšos daudz drošāk nekā Briselē.
Ceļā uz lidostu neliek mieru doma, vai esmu aizpildījusi visas nepieciešamās anketas un dokumentus. Pirmsizbraukšanas negatīvais Covid tests ir, Islandes iebraukšanas anketa aizpildīta. Tā kā lidoju caur Vāciju, aktuāli ir arī turienes noteikumi.
Ceļošana vēl nekad nav bijusi tik trauksmaina, jo ne tikai jāprot atrast un aizpildīt visus nepieciešamos dokumentus, bet jāspēj visu arī pareizi saplānot – piemēram, Covid tests veicams konkrētu stundu skaitu pirms lidojuma, ne agrāk, bet pietiekami agri, lai paspētu saņemt rezultātus.
Kad Briseles Covid testēšanas centrā pārjautāju, vai dokuments būs angliski, man atbild: protams, protams… Tomēr pēcāk izrādās, ka angliski ir tikai divi vārdi – Covid-19 negative. Tomēr laboratorijai ir arī angliskā mājas lapa, un, ielogojoties tajā, iegūstu vajadzīgo papīru arī angliski. Pārsteidz, ka tur norādīts tikai analīžu paņemšanas datums, bet precīzs laiks nav minēts. Vai šādu papīru ņems pretim Vācijā un Islandē? Vairs neko mainīt nevaru – ar šiem dokumentiem un visu nepieciešamo braucu uz lidostu.
Vilciens ir starptautiskais – ar galapunktu Amsterdamā. Stacijā uz tablo norādīts, ka tas brauc arī caur lidostu. Vilciena pavadonis skaļrunī izkliedz plānotās pieturas – vilciens pieturēšot Briseles Ziemeļu stacijā, Antverpenē, Roterdamā un Amsterdamā. Nemiers aug! Bija taču jāpietur arī Briseles lidostā! Kad biļešu kontrolieris iet cauri vilciena vagonam, es viņam drudžaini jautāju – vai šis vilciens pietur arī lidostā, kaut arī jūs nenosaucāt šo staciju? Viņš laimīgā kārtā atbild apstiprinoši un piebilst: es taču nevaru nosaukt visas pieturas, nosaucu tikai svarīgākās. Pirmais lielais satraukums ir pāri. Izkāpju lidostā, un, man par pārsteigumu, tā ir kā izslaucīta, apkārt klejo tikai pa kādam vientuļam cilvēkam, pie lidojuma reģistrācijas darbiniekiem dažs paceltā balsī par kaut ko skaidrojas. Drošības kontroles darbinieki šķiet nogarlaikojušies, jo cilvēku maz, un, kad kāds tomēr nāk, tas ir liels notikums. Kad viņiem uzsmaidu un komentēju, ka lidosta TIK tukša, viņi bēdīgā balsī atbild – jā, un šādi jau vairāk nekā gadu! Pie izlidošanas vārtiem sēžot, nepamet sajūta, ka kaut ko esmu sajaukusi – varbūt tagad ir nakts vidus, un tāpēc nav gandrīz neviena? Vai tiešām esmu pareizajā vietā un laikā? Varbūt tas viss īstenībā ir tikai sapnis? Briseles lidostu nekad neesmu redzējusi tik tukšu.
Pārsēšanās uz Reikjavīku ir Frankfurtē, un te ir jau stipri vairāk cilvēku, brīžiem liekas – pat par daudz – un gribas noslēpties kādā tālākā stūrī. Protams, tas tik un tā nav ne tuvu pirmspandēmijas lidostas noslogojumam. Lidojumā uz Islandi esmu rezervējusi vietu pie loga un vairāk nekā trīs stundas gaidu, kad redzēšu vulkānu no augšas, kamera jau kaujas gatavībā. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo gaišāks top, gluži it kā mēs lidotu pretim saulei un rītam (kaut kļūst arvien vēlāks un ielidojam ap pusnakti). Diemžēl pāri vulkānam mēs tomēr nelidojam, un es to ieraugu vien no attāluma kā lielu iesarkanu mākoni, tomēr esmu Islandē un smaids ir sejā no šī fakta vien, par spīti nogurumam un satraukumam.
Keflavīkas lidostā viss labi organizēts, darbinieki laipni, visu paskaidro, pavada līdz nākamajam ‘punktam’. Pārbauda visus dokumentus, uzreiz taisa pirmo Covid testu un aizved līdz autobusam, kas visus transportēs uz speciālo karantīnas viesnīcu. Vadītājam jautāju, cik jāmaksā. Nē, nē, nekas neesot jāmaksā. Arī braucienu apmaksā Islandes valdība – pilnīgi neticami. Tomēr viņu pieeja ir ļoti progresīva – preventīvie pasākumi ļauj garantēt, ka valstī Covid nav tikpat kā nemaz. Nenākas cīnīties ar sekām, kas būtu daudz sarežģītāk un dārgāk. Stingrie ieceļošanas noteikumi un obligātā karantīna tiešām dod rezultātus, un saslimšana valstī ir ierobežota līdz minimumam.
Ir jau pusnakts, un nogurums pēc diviem lidojumiem liek sevi manīt, tomēr paiet aptuveni stunda, kamēr visi no mūsu reisa ir izgājuši kontroli un testus un beidzot sākam ceļu uz Reikjavīku. Ārā ir ļoti gaišs – kā pievakarē. Šeit ir baltās naktis, un sākumā pie tā grūti pierast. Pa ceļam esmu kā pielīmēta autobusa logam. Ik pēc 10 minūtēm tālumā redz vulkāna izvirdumu kā sarkanīgu dūmu mākoni kalnainajā ainavā. Jā, tas ir viņš! Pavisam drīz tiksimies! Vispirms 5 dienas karantīnā, tad jāsagaida ceļojuma biedre Dace (viņa ir vakcinēta, tāpēc brīva no karantīnas).
Piebraucam pie FossHotel 4 zvaigžņu viesnīcas Reikjavīkas centrā. Viss personāls ir ģērbušies spectērpos – gluži kā slimnīcā vai kādā zinātniskās fantastikas filmā. Mums izskaidro noteikumus un mūs piereģistrē, pārjautā par alerģijām vai īpašām diētām – jo mūs arī ēdinās uz valsts rēķina 3 reizes dienā. Pastaigā drīkst iziet tikai uz īsu brīdi – kopā 2 stundas 5 dienu laikā. Visa saziņa ar personālu notiek pa telefonu, no savas istabiņas ārā iet nedrīkst. Ja kas nepieciešams vai ja vēlies doties pastaigā, vispirms jāzvana uz viesnīcas reģistrāciju un jālūdz atļauja. Man iedod viesnīcas numuriņa atslēgu un vēstuli ar visiem noteikumiem un nosūta uz attiecīgo stāvu – jā, pat liftā darbinieks nospiež mana stāva pogu, lai tik es pati nekam nepieskartos. Un tā, ap 3:00 no rīta ienāku ērtā un jaukā istabiņā, kur pavadīšu turpmākās 5 dienas. Ārā debesis jau krāsojas saullēkta krāsās, nogurums pēc lidojumiem un satraukuma ir milzīgs, tomēr aizmigt nevaru (lai gan pēc Briseles laika ir jau 5 no rīta). Apskatu man iedoto vēstuli, un
rodas sajūta, it kā es būtu ieradusies uz kādu konferenci vai pasākumu, kur tevi sagaida ar welcome letter….
Kādas būs šīs 5 dienas? Kā tās izturēšu? Bezdarbībā jau tomēr nesēdēšu; man līdzi ir grāmatas, dators un garš saraksts ar darāmo.
Dīvainā kārtā 5 dienas paskrien diezgan ātri. Nepaspēju ne nogarlaikoties, ne sajusties vientuļa, jo viss turpinās tiešsaistē – piedalos vebināros, apmācībās, dziedāšanas nodarbībā skype, runāju ar ģimeni un draugiem, skatos filmas, rakstu tekstus, ierakstu video (mājas darbus apmācībām). Lasu grāmatu, pasportoju (lai pēc šīm 5 dienām varētu uzkāpt kalnos pie vulkāna) un pat montēju sirsnīgā Briseles latviešu teātra izrādi. Trīs reizes dienā spectērpā ģērbts personāls man pienes ēdienu, kas ir tiešām garšīgs un sabalansēts – gan augļi, gan dārzeņi, rieksti, utt.
Nevilšus pa brīdim pieeju pie loga – tur gan redz tikai biroju augstceltni, pie kuras piektdienas vakarā notiek ballīte svaigā gaisā, un redz arī mūsu viesnīcas otru spārnu. Nez, kā citi pavada šīs 5 karantīnas dienas? Varētu veikt pat veselu pētījumu par to, sarakstīt grāmatu vai uzvest teātra izrādi. Varbūt mūs visus novēro, un mēs jau piedalāmies kādā eksperimentā? Brīžiem nodomāju: man taču viss šeit ir, garlaicīgi nav, tomēr traucē fakts, ka nevaru iet ārā, kad vien vēlos. Laikam jau tāpēc cietums ir īsts soda mērs – esi ierobežots, jāpakļaujas noteikumiem. Man gan šādā situācijā jāiztur tikai 5 dienas, turklāt ar datoru, internetu un visām citām ekstrām.
Ārā pārsvarā līst lietus un gaudo tāds vējš, ka liekas – aizpūtīs pat viesnīcu. Sākumā tādēļ naktī pat nevaru gulēt. Vienudien, kad esmu izlēmusi iziet pastaigā, sagaidu saulīti un zvanu uz reģistrāciju, bet man liek nogaidīt. Protams, kamēr gaidu, lietus atkal ir klāt. Bet jāiet tik un tā – ieelpot pavisam svaigu gaisu un izmēģināt, cik izturīgas ir lietus drēbes.
Piektās dienas rītā jādodas uz Covid testu – turpat mūsu karantīnas viesnīcā. Tur nu mēs visi atkal satiekamies – visi, kas bijām vienā autobusā un vienā dienā ielidojām. Sasmaidāmies. Nu atlicis tikai sagaidīt testa rezultātus un varēs doties plašajā pasaulē. Daudzi noteikti jau šodien pat brauks apskatīt vulkānu. Es palieku vēl vienu nakti Reikjavīkā, lai nākošajā dienā sagaidītu Daci, bet tad gan – uz vulkānu!
Nākamajā dienā gaidu ziņas no Daces. Viņa gan ir iekāpusi pirmajā reisā un nonākusi Amsterdamā, tomēr pēcāk pienāk ziņas, ka tehniskas lidaparāta kļūmes dēļ tālāk šodien netiks. Man nu jādomā, kā tikt uz Grindavīku, kur rezervēta mūsu palikšana netālu no vulkāna. Noskaidroju, ka ar autobusu iespējams tur nonākt diezgan vienkārši, un dodos ceļā. Man jāpārkāpj no viena autobusa citā, bet pirmais pamatīgi kavējas Reikjavīkas sastrēgumu dēļ, tāpēc nokavēju savienojumu. Labi gan, ka autobusa pieturā ir būdiņa, kas mani pasargā no milzīgā vēja, jo stāvu nekurienes vidū, lavas lauka malā pie šosejas. Termosā līdzi paņemtā tēja labi noder, stāvu un gaidu cerībā, ka drīz nāks kāds autobuss (pieturas sarakstā gan minēti tikai 2 autobusi dienā, bet transporta lietotnē norādīts, ka reizi stundā). Grindavīka ir tikai padsmit kilometru attālumā, un sliktākajā gadījumā taču varu kaut vai nostopēt kādu auto. Pēc krietna laika piebrauc autobuss Nr. 88, un tas nav kaut kāds mazs busiņš, bet lielais autobuss. Es esmu vienīgais pasažieris! Autobusa vadītāja ir ļoti laipna, un mēs jauki parunājamies. Viņa pastāsta, ka šorīt esot bijusi pastaigā līdz vulkānam, rāda bildes un iesaka, kurā stāvvietā labāk nolikt auto un pa kuru taku iet. Turklāt, pajautājusi, kurā viesnīcā palieku, viņa piedāvājas mani turp aizvest. Autobusa oficiālā pietura ir Grindavīkas centrā, un no turienes man būtu vēl minūtes 10 jāiet kājām (milzu vējā un ar lielo koferi). Bet autobuss nu mani pieved gandrīz pie durvīm. Vadītāja vēl atvainojas, ka tuvāk gan vairs nevarot pievest, un novēl man jauku palikšanu un vulkāna apskati. Tik sirsnīgi un izpalīdzīgi tie islandieši! Esmu tikusi līdz mūsu jaukajam namiņam nr. 5 (Harbour view). Nu priekšā nakts jaunajā mītnē un rīt, cerams, Dace beidzot tomēr atbrauks. Tiklīdz viņa būs klāt, uzreiz iesim satikt vulkānu!
Satikšanās
Dienu vēlāk nekā plānots Dace ir klāt. Laika apstākļi ir ideāli – spīd saule, nav ne lietus, ne vēja, un mēs patiešām uzreiz ejam pie vulkāna. Par mūsu tikšanos ar vulkānu lasiet Daces rakstā.
Varu vienīgi piebilst, ka Islandes daba pārsteidz vienmēr. Esmu te bijusi rudenī, kad plosās vēji, un ziemā, kad puteņo sniega vētras un debesīs dejo ziemeļblāzmas. Un šoreiz – vulkāns! Savām acīm redzēt aktīvu vulkānu ir kas īpašs. Elpa tiešām aizrāvās vairākkārtīgi. Pirmo vulkāna izvirdumu skatījos atvērtu muti un neticēju savām acīm. Pie vulkāna bijām divas reizes, un katra no tām bija tik citādāka un tik īpaša. Melnie lavas lauki, kas liekas nekustīgi, bet pēkšņi atdzīvojas, lai naktī mirdzētu un vizuļotu. Redzējām, kā lava plūst uz priekšu ar neaptveramu spēku. Te varētu sēdēt diennaktīm ilgi, to visu vērojot.
Pēcvulkāna pastaigu terapija
Kad esam apskatījušas vulkānu un pabijušas Zilajā lagūnā, mani un Daces ceļi atkal šķiras. Viņa lido atpakaļ uz Briseli jau svētdien agri no rīta, bet es – tikai otrdien. Esmu izlēmusi palikt Habnarfjerdērā (Hafnarfjörður) – pilsētiņā netālu no Reikjavīkas. Netālu tāpēc, ka pirms mājās braukšanas jātaisa Covid tests (jā, jau ceturtais 10 dienu laikā), bet testēšanas centrs (un to nemaz nav tik daudz) citastarp atrodas Reikjavīkā. Sākumā liekas, ka manis izvēlētā Viking hotel viesnīca būs īsts tūristu teijāteris par vikingu tematiku, tomēr tā patīkami pārsteidz – viesnīcā ir arī sauna un hottub (karstais baseins/vanna), kur ir patīkami atlaisties pēc pastaigām dienas garumā. Sestdien garākā pastaigā pa pilsētu apskatu veco ostu, kur vairāki cilvēki makšķerē. Fotografējot dzirdu vīriešus runājam latviski, pieeju tuvāk un sasveicinos. Makšķernieki stāsta, ka šeit esot laba makšķerēšanas vieta un viņi šeit nākot diezgan bieži. Novēlu viņiem labu lomu un dodos tālāk.
Svētdienā brauciens uz Reikjavīku uz Covid testu. Jau iepriekš noskaidroju, kā turp nokļūt. Mēģinu nopirkt biļeti īpašā transporta lietotnē, tomēr tas neizdodas. Eju uz pieturu cerībā pajautāt padomu autobusa šoferim vai kādam pasažierim. Autobusā iespējams biļeti iegādāties, bet tikai par skaidru naudu. Bankomātā pavisam netālu izņemu mazāko iespējamo summu – 5000 islandiešu kronas (aptuveni 35 eiro). Biļete maksā vien 490 ISK. Autobusā dodu vadītājam lielo banknoti, bet viņam nav atlikuma. Rādu, ka arī lietotnē nevaru biļeti nopirkt. Šoferis rāda, lai kāpju tik iekšā. Kad saku, ka man tomēr vajadzētu biļeti, jo būs jāpārsēžas, šoferis man uzsmaida un izdrukā biļeti, kas derīga vienu stundu. Vēlāk kādā veikalā lūdzu, lai man izdod naudu sīkākās banknotēs, jo jāmaksā par autobusa biļeti atceļam, un poļu pārdevējs stāsta, ka viņam bijušas līdzīgas problēmas – aplikācijā nevarot nopirkt biļeti, ja esi piereģistrējies ar citas valsts telefona numuru.
Reikjavīkā pēc Covid testa izeju nelielā pastaigā. Vēlreiz nostaigāju pa krāsainajām ielām, un pie Hallgrimskirkja baznīcas Loki kafejnīcā (Kaffi Loki – https://loki.is) palutinu sevi ar jau iemīļoto jēra zupu – tur tā ir vienkārši izcila. Dzirdu viesmīli ar kādu apmeklētāju sarunājamies krieviski. Kautrīgi vaicāju, vai viņiem vēl ir garšīgā jēra zupa. Protams, tā viņu ēdienkartē esot vienmēr! Vēl pajautāju, no kuras valsts viņš ir, ja runā krieviski. Viesmīlis ir no Moldovas, un izrādās, ka kungs, ar ko viņš sarunājies krievu valodā, ir no Latvijas. Uzsākam sarunu latviski, un Jānis stāsta, kā viņam patīk dzīvot Islandē, jo cilvēki ir laipni un, galvenais, nepazīst naida. Viņš stāsta arī par dienu, kad vulkāns aktivizējies – pirms tam bijušas vairākas pamatīgas zemestrīces un visa māja drebējusi. Kad dodos prom, Jānis vairākkārt pateicas par jauko sarunu un izmaksā man jēra zupu.
Islandē 15,2% iedzīvotāju ir ieceļotāji – no tiem 37% jeb aptuveni 20 tūkstoši ir no Polijas (un tāpēc veikalā pašapkalpošanās kasēs valodu izvēlnē ir islandiešu, angļu un poļu valoda), nākamā lielākā grupa ir lietuvieši, pēc tam filipīnieši. Islandē dzīvo arī daudz latviešu.
Pirmdien eju garā pastaigā pa fjordu – līdz pat tālākajam punktam, kur Atlantijas okeāns apskalo Alftanes pašvaldības pussalu. Daba šeit ir ļoti skaista, ceļā mani pa brīdim pavada satrauktas putnu balsis, jo, ieraudzījuši mani, tie ziņo citiem par briesmām. Cenšos tiem klusiņām un netraucējot paiet garām. No pussalas vienas puses tālumā redz Reikjavīku, no otras – vulkāna izvirduma mākoni. Šeit, ar skatu uz Reikjavīku, atrodas Islandes prezidenta oficiālā rezidence. Tai var pieiet klāt diezgan tuvu, uzlikta tikai zīme, ka tālāk iet aizliegts. Kā daudzkur Islandē – viss balstās uz veselo saprātu un godprātību, te nav ne aizsargsienu, ne dzeloņdrāšu. Cilvēki noteikumus respektē. Citā pussalā, fotografējot skaistos islandiešu zirgus, pēkšņi atkal satieku divus, kas sarunājas latviski. Sāk likties, ka tā ir gluži vai oficiālā valoda šajā zemē. Atgriežoties viesnīcā, secinu, ka esmu nostaigājusi 33 tūkstošus soļu jeb 23 kilometrus. Kājas sāp, tāpēc vēl pēdējo reizi gribas mirklīti pasēdēt Islandes siltajos ģeotermālajos ūdeņos viesnīcas karstajā baseinā.
Otrdien braucu atpakaļ uz Briseli. Esmu norezervējusi vietu īpašajā lidostas autobusā, kas pietur tieši pie viesnīcas durvīm. Jau pirms noteiktā laika esmu pieturā un gaidu; 15 minūtes pēc noteiktā laika gaidu joprojām un sāku uztraukties ne pa jokam, jo nākamais autobuss ir paredzēts tikai pēc 2 stundām. Sazvanu klientu apkalpošanas centru, un man saka – neuztraucieties, pavisam drīz autobuss būs klāt. Dzirdu arī, kā viņi pa rāciju sazinās ar vadītāju, kas apstiprina, ka ir ceļā. Izrādās, ka norādītais atiešanas laiks ir nevis no Habnarfjerdēras pieturas, kur gaidu es, bet no Reikjavīkas. Līdz lidostai tomēr tieku laikā, un pa ceļam uz lidostu vēl caur autobusa logu vēroju kalnu ainavu, kur paslēpies vulkāns. Ik pēc 10 minūtēm gaisā izveļas balti mākoņi.
Paldies tev, Islande, par šo burvīgo un neaizmirstamo tikšanos!
