Ar šo rakstu Ceļojumu Piezīmes uzsāk jaunu rakstu sēriju “VĒSTULES”. Turpmāk šajā rubrikā publicēsim personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt jau par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.
Šis nebūs jau dzirdētais stāsts par gleznainajiem Dienvidāfrikas vīna dārziem, mūžam dzīvo V&A krastmalu, no visurienes redzamo Galda kalnu vai citu par citu skaistākajām pilsētas pludmalēm. Šis būs stāsts par dzīvi Dienvidāfrikas Republikas otrajā lielākajā pilsētā, ko stāsta nevis eksotikas sajūsmināts tūrists, bet vietējais.

Jau atkal sēžam tumsā. Mums nav elektrības. Dzīvojam Āfrikā. Izklausās drastiski, bet tā tas ir. Dienvidāfrikas energokompānija ESKOM nespēj nodrošināt pietiekamu elektroenerģijas daudzumu un ir ieviesusi tā saucamo load shedding, ko varētu tulkot kā slodzes samazināšanu. Reāli tas nozīmē, ka noteiktiem pilsētas rajoniem noteiktās stundās vienkārši tiek atslēgta elektrības padeve. Šodien elektrības mūsu rajonā nebija 5 stundas, kas ir 4. līmeņa slodzes samazināšana. Sliktākais līdz šim ir bijis 6. līmenis ar 10 stundām bez elektrības – un šeit es runāju tikai par Keiptaunu, kas ir 4 miljonu pilsēta.

Pagājušajā gadā bija ūdens krīze un tika noteikts, ka viena persona dienā drīkst izmantot ne vairāk kā 50 l ūdens. It kā izklausās pietiekami, vai ne? Bet tad jāpadomā, ka tie 50 l iekļauj tualetes podā palaisto ūdeni, veļas mašīnas ūdeni, ūdeni trauku mazgāšanai utt. Google saka, ka vidēji tualetes bačokā ir 13 l ūdens, ja 4 reizes dienā aizej uz tualeti, tad kafiju dzert vairs nedrīkst – jo ūdens norma iztērēta. Nemaz nerunāsim par mutes vai roku mazgāšanu.

Paldies Dievam, ūdens krīze nu ir beigusies. Šogad dzimšanas dienā augustā man bija dāvana – pēc pusotra gada pārtraukuma pieslēdzām tualetē ūdeni. Lai gan jāatzīst, ka joprojām pieraduma pēc ūdens ne vienmēr tiek nolaists pēc tualetes lietošanas un dušā stāv bļoda, kurā uzkrājas ūdens, ko izmantot nepieciešamības gadījumā. 

Nē, nu nav jau viss tik slikti. Nedzīvojam tuksnešainā vidū bez elektrības. Keiptauna ir 4 miljonu pilsēta ar lielceļiem, debesskrāpjiem un fantastisko Galda kalnu pilsētas vidū. Lielākoties pavisam civilizēta un normāla. Vairāk izskatās pēc Dienvideiropas, nevis Āfrikas. Varbūt šeit valdībai vienkārši patīk izmantot skaidrākas pārliecināšanas metodes? Tūlīt paskaidrošu. Kad bija ūdens krīze – palielināja maksu par ūdeni, tagad runā par elektrības cenas palielināšanu. Pilsētas pašvaldība komunālo maksājumu rēķinā ieviesa tā saucamo “sundry” – maksu par dažādiem sīkumiem katru mēnesi, nepaskaidrojot par ko tieši. Mūsu gadījumā tie ir 115 Dienvidāfrikas randi  jeb apmēram 7 eiro. Tikai par to, ka uz māju ir ūdens caurule, vēl 7 eiro. Tāda kā iebiedēšanas tehnika – re, cik mums slikti ar tiem resursiem – tāpēc tagad jāmaksā vairāk. Un kam gan patīk dzīvot bez ūdens vai elektrības? Cilvēki maksā faktiski nekurnēdami, jo tiek ļoti uzskatāmi parādīts, kā būs jādzīvo, ja nemaksās.

Vēl viena interesanta DĀR (Dienvidāfrikas Republika) mentalitātes iezīme – protesti. Tie te ir ierasta parādība un notiek visai savdabīgi. Kāds Latvijas zinatnieks negrib atbraukt un papētīt? Mēs – latvieši – esam tādi pasīvi-agresīvie protestētāji –  ejam, pastāvam pie Saeimas, sadodamies rokās, lai būtu redzami. Šeit tas ir pavisam savādāk – vajag, lai protestu jūt.  Piemēram:

  • #feesmustfall protesti pirms pāris gadiem, kur studenti protestēja pret pieaugošo studiju maksu universitātēs. Protesti radīja 300 miljonu randu (ap 18,3 miljonu eiro) zaudējumus izglītības sistēmai, jo protesta laikā tika demolētas un dedzinātas universitātes ēkas.
  • Pagājušajā gadā notika protests saistībā ar sabiedrisko transportu; tā laikā pilsēta zaudēja 18 miljonus randu (ap 1,1 milj. eiro), jo protesta laikā tika sabojāta sabiedriskā transporta infrastruktūra un dedzināti pilsētas autobusi.
  • Pirms pāris mēnešiem atkal bija protesti, kas bloķēja satiksmi, bojāja ceļus un apdraudēja auto braucējus (uz viņiem meta akmeņus). Es joprojām nezinu, ko viņi toreiz gribēja panākt.

Un nav svarīgi zināt, par ko vai pret ko protestē, galvenais, lai visi zina, ka protestē. Nesaprotu loģiku: protestē, lai izglītība būtu pieejamāka, bet procesā bojā izglītības infrastruktūru, lai izrādītu dusmas? Prātā nāk teiciens – nezāģē zaru, uz kura pats sēdi – tas laikam šeit nav ielikts šūpulī?

Man ļoti bieži jautā par noziedzību Keiptaunā. Man par to nepatīk runāt. Jo noziedzība ir visur. Jā, šeit noteikti situācija ir daudz smagāka nekā Latvijā vai Eiropā. Atsevišķos pilsētas rajonos vakaros ir bīstami iziet uz ielas, jo vari netīšām trāpīties bandu krustugunīs. Atsevišķām bandām ir ļoti drastiski uzņemšanas rituāli, piemēram, braukt ar auto pa nakti bez gaismām un nogalināt to auto vadītāju, kas pirmais “uzmirkšķinā”. Visslavenākās bandas Keiptaunā ir 26ieki un 28ieki. Ja ir vēlēšanās uzzināt vairāk, iesaku noskatīties filmu “Četri stūri” (Four corners, 2013).

Pārsteidzošākais ir tas, ka dažādās ķibeles nekad nepārklājas. Elektrības dozēšana sākās, tikko bija beigusies “ūdens krīze”, un tamlīdzīgi. Tā vien šķiet, ka DĀR valdībā ir ieviests “Neparedzamo gadījumu saskaņošanas ministrs”, kura uzdevums ir noorganizēt, lai tautai nebūtu pārāk daudz problēmu vienlaicīgi un visi varētu fokusēties uz kaut ko vienu.

Dienvidāfrika noteikti ir kontrastu zeme. Paralēli visām grūtībām šeit ir atrodami kondicionēti lielveikali un notiek sparīga gatavošanās Ziemassvētkiem, kas ir gada lielākie svētki. Iedomājieties, kā būtu, ja Ziemassvētki tiktu svinēti Jāņos un ārā būtu fantastika vasara – tā tas ir Dienvidāfrikā. Ziemassvētki ir vasaras saulgrieži. Tas nekas, ka ne jau visas ticības un kultūras svin Ziemassvētkus – vienkārši pārsaucam šo gada periodu par Svētku sezonu (Festive season) un aiziet! Jo, piemēram, musulmaņi taču neapvainosies, ja pateiksi “Priecīgu Svētku sezonu!”, tas ir daudz drošāk nekā “Priecīgus Ziemassvētkus”! Ziemassvētkus šeit atšķirībā no Latvijas svin 25. decembrī. Tas ir vienīgais laiks gadā, kad gandrīz viss ir slēgts, ieskaitot pārtikas veikalus – miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, jo visi ēd Ziemassvētku pusdienas. Vīrs pārmet, ka es nemākot svinēt Ziemassvētkus. Bet kā dabūt Ziemassvētku sajūtu, ja ārā ir +30C un gaišs jau 5 no rīta!?

Tagad, kad saku “vasarā” vai “ziemā”, divreiz jāpiedomā, ar ko tieši runāju, jo gadalaiki ir pretēji Eiropai, t.i., šeit decembrī ir vasaras, nevis ziemas vidus. Viens gan ir labi – skolās mācību gads sākas janvārī un beidzas decembrī un nav jādomā, kurā gadā bērns ir gājis noteiktā klasē. Par skolām runājot, sanāk, ka mans bērns, kas ir gadu jaunāks par saviem Latvijas brālēniem un māsīcām, mācības vidusskolā uzsāks gadu ātrāk par viņiem. Vienkārši tādēļ, ka DĀR izglītības sistēmā pamatskolā ir septiņas klases un vidusskolā piecas.

Mēs DĀR dzīvojam jau 11 gadu un pa šo laiku lēnām sāku aprast ar to, ka sportu skatās tikai priviliģētie un ka spēli ir lētāk noskatīties kafejnīcā vai bārā nevis mājās. DĀR šogad atveda mājās Pasaules kausu regbijā, bet LTV7 pārraidīja vairāk spēles nekā DĀR televīzijas bezmaksas kanāli! Neskatoties uz to, šī bija lieliska uzvara, kas vēlreiz likusi dažādām dienvidāfrikāņu grupām sanākt kopā, neskatoties uz atšķirībām. Mēs finālspēli skatījāmies Century City skvērā, un pēc spēles mūs uzaicināja ciemoties pie cilvēkiem, ko pirms spēles mēs nemaz nepazinām – parasti tas nav DĀR stilā, it īpaši, ja nepiederat pie vienas rases.

Mēs ar vīru regulāri sēžam un prātojam, ka nu ir laiks pārcelties uz Eiropu. Tur tomēr drošāk, sabiedriskais transports kursē pēc saraksta, sakārtota sociālā joma, labākas algas… bet tad es iedomājos, ka dzīvojam Anglijā, abi smagi strādājam, abiem ir normāla alga un reizi gadā varēsim aizbraukt kārtīgā atvaļinājumā …. uz Dienvidāfriku !? Kaut kā neloģiski 🙂

Par pārsteidzoši skaistām un interesantām vietām šeit tiešām nevar sūdzēties. Viena no manām mīļākajām vietām ir Labās cerības rags un Boulders pingvīnu kolonija – tas ir aptuveni 2 stundu (atkarībā no satiksmes) brauciena attālumā no mūsu mājām. Bērni gan čīkst – “Atkal jau tur! Mēs taču tur jau esam bijuši tik daudz reižu!”, viņi labprātāk paliktu mājās un spēlētu videospēles. Lielos vilcienos šeit ir tieši tas, kā Latvijā trūkst – daudz saules… daudz, daudz saules, kalni un okeāni. Mēs, keiptaunieši, uzstājam, ka mums ir divi okeāni – Indijas un Atlantijas, un katrs ar dažādām pludmalēm. Nesen uz pāris mēnešiem ciemos atbrauca mamma, tad aizbraucām ienirt ar lielajām baltajām haizivīm (Great white sharks) . Taisnības labad jāsaka, ka es pati veiksmīgi atrunājos, bet mamma un mani puikas (vīrs + abi dēli, 11 un 13gadi) ienira. Piedzīvojums garantēts! Un atkal – tas viss tikai pāris stundu attālumā no mājām. Vēl esmu ļoti iemīļojusi kalnus – šeit ir tik daudz dažādu kalnu taku un viena par otru skaistāka, atliek tikai izvēlēties! Es baidos likt bildes sociālajos medijos, lai neizskatās, ka es lielos. Dažreiz tās bildes ir tapušas pāris stundu laikā, pēc pilnas darba dienas, vai nedēļas nogalē no rīta, pirms došanās uz lielveikalu.

Vēl viena lieta, kas man ļoti patīk Āfrikā, ir cilvēku pozitīvisms.  Varbūt tas ir D vitamīna blakusefekts? Katrā ziņā es par to nesūdzos. Domāju, ka mums – latviešiem derētu pamācīties un smaidīt vairāk pat tad, ja iet grūti.

Lai gan ir pagājuši 20 gadi, šeit dzīvojot, no apartaīda sekām nevar izvairīties, jo cilvēkos joprojām sēž rūgtums. DĀR mēģina pāridarījumu vērst par labu, bet tagad sanāk, ka darba tirgū tiek apspiesti baltie vīrieši. Tā gan to nepasniedz – saka, ka, lai veicinātu vienlīdzību, priekšroka tiek dota sievietēm un cilvēkiem ar citu ādas krāsu. Nu, nezinu, man šķiet, ka tā sāpe, tāpat kā padomijas ietekme, ir lielāka, nekā gribam atzīt, un vienīgās cerības varam likt uz nākamo paaudzi.

Pietiks rakstīt, jāiet cīnīties ar SABC – nacionālo raidorganizāciju, to pašu, kas nepārraida regbiju bez maksas. Tā atkal pateikusi, ka es esmu parādā 80 eiro par TV licenci, kas gadā maksā 16 eiro. Cenšos saprast, kur tas parāds rodas, tur noteikti apakšā ir kaut kāda Āfrikas loģika.

Varbūt sanāca nedaudz pasūdzēties, bet tas droši vien tāpēc, ka zāle otrā žoga pusē vienmēr ir zaļāka.

Ritma