Šis raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā mēs publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt jau par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji. Šoreiz esam saņēmuši vēstuli no Eiropas jaunākas valsts – Kosovas.

Kad 2017. gadā ierados Kosovā ar mērķi kā brīvprātīgā vienu mēnesi pastrādāt kādā no hosteļiem, kā jau lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju īsti neko nezinot par valsti un tās tūrisma iespējām, neiedomājos, ka šī avantūra izvērtīsies par sava biznesa radīšanu un apmešanos uz dzīvi Kosovas kultūras un skaistākajā pilsētā Prizrenā.

Eiropas jaunākajā valstī ierados septembrī, kad vēl bija relatīvi silts, ap +25 grādiem, bet tūristu pūļi jau prom. Tas deva lielisku iespēju iepazīties ar vietējiem. Pirmais, kas krita acīs, bija daudzie 90to gadu BMW ar iespaidīgu basu sistēmu. Kad tādi brauc garām, pat atrodoties iekštelpās, sienas vibrē albāņu hip hop ritmos. Otrs, ne mazāk pārsteidzošākais, bija zemās cenas un vīriešu pilnās kafejnīcas. Jebkurā diennakts laikā var manīt cilvēkus uz ielām un kafejnīcās, dzerot kafiju vai turku tēju, un cigarešu dūmu mutuļus. Kaut gan teju visi iedzīvotāji ir musulmaņi, bāros, no kuriem paveras skats uz mošeju, var redzēt cilvēkus dzeram alu vai rakiju. Vien aicinājumi uz lūgšanām piecreiz dienā atgādina, ka atrodies musulmaņu valstī.

Šeit dzīve rit lēnu garu. Vietējie dzīvo pēc tipiska dienvidnieku moto: kāpēc kaut ko darīt šodien, ja to var izdarīt rīt?

Vēljoprojām mēģinu aprast ar kolēģu kavēšanos un lietu “bīdīšanu” pēdējā brīdī. Visu var sarunāt un neviens neuztraucas par tavu “dārgo laiku”.

Nodokļus tauta maksā ļoti naski, bet vienu reizi – gada beigās, viltojot patieso ienākumu deklarāciju, jo neredz jēgu maksāt jau tā korumpētajai valdībai. Daudzos mazajos uzņēmumos, jo īpaši pakalpojumu sfērā, cilvēki tiek nodarbināti bez darba līguma, kā rezultātā ir gandrīz neiespējami darbinieku “piespiest” darīt kaut ko, ko viņš pats negrib. Ņemot vērā strādājošo vidējo algu 250 eiro mēnesī, nav brīnums, ka produktivitāte ir tuvu nullei. Bezdarba līmenis ir teju 40%, un lielākā daļa saņem naudu no Vācijā vai Šveicē dzīvojošiem radiniekiem. Visi darījumi notiek skaidrā naudā, un pat telefona rēķins jādodas apmaksāt uz pastu. Toties, lai izveidotu savu biznesu, nav jānoņemas ar sarežģītu birokrātiju, jo dokumentus sakārtot un oficiāli dibināt uzņēmumu drīkst pat pusgadu pēc tā darbības uzsākšanas. Tas iedrošina cilvēkus rīkoties un radīt jaunas darba vietas. Šo iespēju izmantoju arī es, un pašlaik ar draugu un viņa brāli jau vairāk nekā gadu vadām “ARRA hostel” un viesiem piedāvājam pilsētas ekskursiju, bāru tūres (pub crawls) un tradicionālu albāņu virtuves BBQ.

Vasarās esam ļoti aizņemti, jo īpaši tādēļ, ka tad noris mūzikas festivāls “Sunny Hill Festival” galvaspilsētā Prištinā un Starptautiskais dokumentālo īsfilmu festivāls “Dokufest” tepat Prizrenā.

“Dokufest” šogad norisināsies jau 18. reizi no 7. līdz 15. augustam, un tā ietvaros 9 dienu laikā ir iespēja noskatīties vairākus desmitus filmu gan iekštelpās, gan uz brīvdabas ekrāniem. Dienas biļete maksā 8 eiro, tā ietver samaksu par 4 filmām un ieeju vakara ballītē “Dokunights”. Līdz rītausmai var izdejoties tehno vai hip hop mūzikas ritmos. Pilsēta ir pārpildīta ar tūristiem un albāņu diasporu, kas atvaļinājumu izvēlējušies pavadīt dzimtenē un pazīmēties ar saviem kredītā pirktajiem Lamborgini. Šajās dienās neko nevar sarunāt, visi cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk un uz ilgu laiku, jo pēc tam pilsēta burtiski iztukšojas.

Bet pirms “Dokufest” noris valsts lielākais lepnums: Sunny Hill Festival, ko šogad 3. reizi organizē Dua Lipa un viņas ģimene. Domāju, ka melomāniem Dua Lipas vārds nav svešs. Šobrīd vēl nav izziņoti festivāla oficiālie datumi, bet parasti tā ir augusta pirmā nedēļas nogale. Trīs dienu biļete maksā 80 eiro, un 2019. gada vasarā man pašai bija tas prieks tur būt un redzēt Miley Cyrus un Calvin Harris uzstāšanos! Gadu iepriekš Kosovas publiku nesmādēja Martin Garrix. Tie, kam mūzikas festivāla biļetes liekas par dārgu, var mesties īstā sacensībā par bezmaksas biļetēm, ko festivāla oficiālais sponsors alus ražotne “Peja” katrā no lielākajām pilsētām noslēpj 5 pudelēs. Katrā ir 2 brīvbiļetes, un tiek dota informācija par to atrašanās vietu – atliek tikai skriet un būt pirmajam!

Kosova ir samērā maza, 6 reizes mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaita ziņā tāda pati, un to var šķērsot 2h laikā. Tas ir ļoti parocīgi, jo pa dienu var doties pārgājienā Rugovas, Prevalla vai Sharr kalnos un vakarā paspēt uz “NGOM fest” tehno naktīm. No rīta var 3 stundas pavadīt ceļā uz tuvāko Albānijas kūrortpilsētu Durres, bet vakarā būt atpakaļ uz bezmaksas kino seansiem vai koncertiem Kosovas vecākajā kinoteātrī “Lumbardhi”, kas celts 1948. gadā un Dienvidslāvijas laikā iemantojis slavu kā porno filmu un nelegālā kino meka. Bērniem varētu patikt “Anibar” starptautiskais multfilmu festivāls no 13. līdz 19. jūlijam Pejā.

Vasaras šeit ir karstas, no maija līdz augusta beigām stabili turas +35 grādi, bet ziemas ir lietainas, uz neilgu laiku uzsnieg sniegs un ir ļoti auksts. Lai gan austrumeiropietim +5 C nešķiet nekas traks, ņemiet vērā, ka centrālās apkures šeit nav! Uzvelkam siltu apģērbu, iekurinām krāsniņu un uzturamies visi vienā telpā. Jaunās daudzdzīvokļu ēkas ir aprīkotas ar kondicionieriem, kas silda, bet ēd elektrību neiedomājamā ātrumā.

Šo nedaudzo gadu laikā esmu pamanījusi pieaugošo tūristu skaitu, lai gan trīs gadu laikā neesmu satikusi nevienu letiņu. Tiek atvērtas jaunas viesnīcas un hosteļi, iepirkšanās centri, veģetāras un vegānas kafejnīcas. Tiek piedāvātas jaunas sporta aktivitātes kā paraglaidings un slēpošana Brezovicas kalnu kūrortā. Beidzot 2019. gadā tika atklāts arī “Prištinas lidosta” autobusa maršruts.

Viss notiek soli pa solim, un šeit vēl ir, kur izpausties; izmantot iespējas, kamēr Kosova vēl nav pārvērtusies par tūristu izlutinātu Eiropas valsti.

Nedomāju, ka dzīvošu šeit mūžīgi, bet nenoliedzami, atrodoties Kosovā, jūties kā iekāpis laika mašīnā uz 90tajiem un tas ir patiesi forši!