Raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā mēs publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt jau par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.

Limu par savām mājām saucu vairāk nekā 10 gadus. Jau ģeogrāfijas stundās pamatskolā man radās interese par Latīņameriku. Vēl tagad skaidri atceros fotogrāfiju ģeogrāfijas grāmatā ar skatu no Takiles salas uz Titikakas ezeru. Tieši tāda bija šī aina, kad pati stāvēju vietā, kur fotogrāfija uzņemta.

Peru ir aizraujoša, bezgala skaista un daudzveidīga valsts un gadu desmitiem piesaistījusi ceļotājus ar senu kultūras mantojumu, neatkārtojamu, mežonīgu un bagātīgu dabu, augu un dzīvnieku daudzveidību, kalniem, tuksnešiem, okeānu, Amazones džungļiem un pasaules brīnumu – Maču Pikču.

Bet stāsts šoreiz ir par Limu, pilsētu, kurai tūristi bieži vien pasteidzas garām, traucoties ieraudzīt Andu kalnus un Inku impērijas mantojumu. Lima ir metropole, milzīga pilsēta ar vairāk nekā 10 miljoniem iedzīvotāju un ļoti neparastu klimatu pašā Klusā okeāna krastā.

Limā pirmo reizi ierados vasarā. Šeit tā sākas decembrī un ilgst gandrīz līdz aprīļa beigām. Visus vasaras mēnešus laiks ir karsts un saulains, ar ļoti augstu gaisa mitrumu, kas liek sajust karstumu vēl intensīvāk. Tieši tāpat ziemas mēnešos nieka plus 16 grādi un 100% gaisa mitrums liek meklēt alpakas vilnas silto šalli pat mums, pie aukstuma radušajiem.

Ceļš no Jorge Chavez lidostas ved gar ostu, industriāliem rajoniem un tā sauktajiem “jaunajiem rajoniem” (pueblos jovenes), kur rodas pirmais iespaids par to, cik kontrastiem bagāta ir šī pilsēta. Lielākoties jaunie rajoni tiek apbūvēti nelegāli un tajos nav piemērotas infrastruktūras, lai gan daudzi laika gaitā ir attīstījušies un kļuvuši par svarīgiem iedzīvotāju skaita ziņā. Pilsēta ir ļoti izpletusies. Lai no lidostas nokļūtu līdz Limas centram, ir uzbūvēts moderns ātrceļš, un šos jaunos rajonus var apskatīt, braucot garām. Tos apmeklēt gan nav ieteicams, jo tas var izrādīties pat bīstami.

Lima teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā sāka ievērojami paplašināties, sākot ar pagājušā gadsimta 40. gadiem, kad liels skaits iedzīvotāju ieceļoja no Peru provincēm, meklējot labāk apmaksāta darba iespējas. Otrs iebraucēju vilnis ieradās 80. gados, vairoties no politiskā režīma un terorisma. Pašlaik pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir ceturtā lielākā Latīņamerikā. Šeit joprojām ik dienas ierodas iebraucēji ne tikai no provincēm, bet arī no savā laikā bagātākās Latīņamerikas valsts Venecuēlas, kas šobrīd piedzīvo krīzi un nabadzību.

Biju pārsteigta, kad pirmo reizi apmeklēju tādus Limas rajonus kā San Isidro, Miraflores, Barranco. Tie ir ļoti attīstīti, moderni un sakopti, un te mijas jaunā, modernā Lima ar koloniālā laika elpu.

No Miraflores un Barranco piekrastēm paveras elpu aizraujošs skats uz Kluso okeānu. Limas skaistums slēpjas tajā, ka tā atrodas tieši blakus bangojošajiem okeāna ūdeņiem. Pēc Latvijas Goda ģenerālkonsula Raula Lozano Merino iniciatīvas Limā ir izveidots Latvijas parks, un tas atrodas Miraflores, pašā Klusā okeāna krastā. To savas vizītes laikā 2008. gadā Limā atklāja toreizējais Latvijas prezidents Valdis Zatlers.

Pilsētā ik uz stūra var atvilkt elpu zaļos un koptos parkos, kas pilni eksotiskiem kokiem un krāšņām ziedu dobēm. Krāšņie ziedi dobēs tiek pārstādīti un apkopti ar apbrīnojamu regularitāti un biežumu. Man vienmēr licies savādi, ka tuksneša cietajā un sausajā zemē var būt tāds zaļums! Gadiem ilgi vēlos vakaros pa savas mājas logu vēroju, kā ielas otrā pusē ar milzīgām ūdens cisternām laista parku. Limā visskaistāk ir novembrī, kad ir pavasaris un tāpat kā Latvijas pavasarī viss kļūst zaļš un ieslīgst ziedos.

Man patīk Limas dzīves ritms, lai arī intensīvā satiksme nenoliedzami var nogurdināt. Nekad nevar zināt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai nokļūtu no viena punkta uz citu.

Eiropiešiem punktualitāte ir svarīga, un Eiropā var rasties daudz stresa situāciju, ja uz norunāto tikšanos neierodies laikā. Bet peruāņi ir saprotoši un paši gandrīz vienmēr kavē, aizbildinoties ar saspringto satiksmi.

Limas transporta infrastruktūra nav piemērota šeit mītošajam iedzīvotāju skaitam. Te nav ne metro, ne vilcienu, kas savienotu attālākus pilsētas rajonus un ļautu atvieglot satiksmi ielās. Pārsvarā cilvēki pārvietojas ar autobusiem, taksometriem vai personīgajiem auto, radot sastrēgumus jebkurā diennakts laikā.

Peru ir pasaulē plaši pazīstama ar savu neatkārtojamo un dažādo gastronomiju. Nekas nelīdzinās peruāņu virtuvei. Man ļoti patīk gatavot, jo produktu izvēle ir milzīga un ēst gatavošana var kļūt par veselu piedzīvojumu garšu un smaržu pasaulē. Šeit var izbaudīt visu Peru reģionu virtuvi un restorānu izvēle ir milzīga. Sākot ar street food konceptu un beidzot ar CENTRAL, kas ir atzīts par labāko restorānu pasaulē un kur rezervāciju nepieciešams veikt vismaz pusgadu iepriekš. Tieši ēdienu dažādības dēļ es noteikti ieteiktu Limā uzkavēties ilgāk. Veikalos un tirgos visu cauru gadu ir nopērkami svaigi un kvalitatīvi augļi, dārzeņi, zivis, jūras veltes, Andu graudaugi, garšvielas un īpaši produkti no dažādiem valsts reģioniem. Peru par vienu no galamērķiem savam kulinārijas raidījumam savulaik izvēlējās arī Mārtiņš Sirmais, un man bija iespēja piedalīties šī raidījuma filmēšanas procesā.

Savus viesus vienmēr vedu uz restorāniem, kas atrodas okeāna krastā. Tā var izbaudīt akmeņaino pludmaļu skaistumu, Klusā okeāna milzīgo viļņu šalkoņu un okeāna gaisu. Tradicionālais restorāns Rosa Nautica atrodas virs okeāna uz speciāli tam izveidotām koka konstrukcijām un gadu gaitā ir kļuvis par populāru apskates objektu, kur nobaudīt izcilu vietējo kokteili pisco sour.

Lai gan vasaras ir karstas un pilsēta atrodas Klusā okeāna krastā, pludmales ir vairāk piemērotas sērfotājiem, jo viļņi ir spēcīgi un ūdens stindzinoši auksts. Iecienīti ir tradicionālie pludmales klubi, kur to biedri pulcējas, lai ar skatu uz okeānu spēlētu tenisu, pusdienotu, sauļotos un peldētos baseinā. Šie klubi un to popularitāte man vienmēr ir likusies interesanta un īpaši raksturīga tieši Latīņamerikas sabiedrībai.

Neskatoties uz pēdējā laikā pieaugošo ekonomikas izaugsmi, daudz Limas iedzīvotāju aizvien strādā par mājkalpotājiem, pavāriem, šoferiem, bērnu auklēm un vecāka gadu gājuma cilvēku kopējiem. Šīs nodarbes veido speciālu kategoriju arī darba tiesībās, un ir pat īpašs likums, kas attiecas tieši uz šiem darbiniekiem. Viņu atalgojums ir būtiski pieaudzis pēdējo gadu laikā, un šis darbs nereti ir pat labāk apmaksāts nekā administratora darbs vienā otrā birojā. Šāda tipa pakalpojumi tiek plaši izmantoti īpaši Limā.

Uzticams mājkalpotājs strādā pie vienas ģimenes pat vairākās paaudzēs un tiek uzskatīts par ģimenes locekli, jo dzīvo un strādā kopā ar to. Tā ir ļoti svarīga peruāņu dzīves sastāvdaļa. Šo faktu atceros jau no pirmajiem Latīņamerikas seriāliem, ko skatījos pamatskolā. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

Reizēm dzīve Peru var kļūt pārāk intensīva un liekas, ka pilsēta burtiski “apēd” laiku. Ir momenti, kad ļoti ilgojos pēc Eiropas dzīves ritma, kultūras un atturīgiem cilvēkiem. Pirms pārcēlos uz dzīvi Limā, gandrīz 3 gadus nodzīvoju Maskavā, savukārt studiju laikā vairāk nekā gadu pavadīju ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Man vienmēr ir patikušas galvaspilsētas, to dzīves ritms un piedāvātās iespējas, nemitīgā kustība un rosība, iespēja pasūtīt jebko ar piegādi mājās 24 stundas diennaktī (Limā tas patiešām ir iespējams). Priecājos par iespēju būt šeit un pieredzi, ko esmu guvusi, dzīvojot 10 gadus tik interesantā valstī kā Peru. Tomēr esmu arī pateicīga, ka mana nodarbošanās šeit ir saistīta ar Baltijas valstīm un varu apciemot Latviju aizvien biežāk, jo sirdī esmu un vienmēr būšu meitene no Valmieras, kas ilgojas pēc zaļiem priežu mežiem un dzintara jūras.

rādīt komentāruspaslēpt komentārus

Uzraksti komentāru