Raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.

Ir sākušies dārza darbi. Arī es, dzīvojot Stokholmas piepilsētā, izbaudu audzēšanas prieku.

Pirms dažiem gadiem staigāju ar bērnu ratiņiem pa zviedru mazdārziņiem. Kā man gribējās pašai iebāzt pirkstus zemē, parušināties un kaut ko izaudzēt! Tajā dienā viena kundze izrāva no savas dobes burkānu un to iedeva mums apēst. Cik garšīgs! Veikalā pirktie ne tuvu nestāvēja garšas ziņā. Uz dārza ziņojuma dēļa izlasīju, kur vērsties, lai iestātos rindā uz zemes pleķīša piešķiršanu.

Pēc pusgada gaidīšanas pienāca mūsu kārta. Kļuvām par mazdārziņa īrniekiem un biedriem vietējā mazdārziņu biedrībā. Tas nozīmē, ka mums bija jānoslēdz īres līgums un jāievēro/jāpilda biedru pienākumi, piemēram, jāpiedalās talkās un jāpalīdz sakārtot apkārtni. Ja nepiedalās talkās, tiek palielināta gada maksa, kas parasti ir ap 100 eiro. Visiem audzētājiem ir pieeja ūdenskrāniem. Tas ļoti atvieglo laistīšanu. Pašvaldības zemes gabals ir sadalīts gabaliņos, katrs 100m2 lielumā. Sētu apkārt nav, bet ir skaisti celiņi. Ir viena kopēja mājiņa, kur katram ir savs pakaramais darbarīkiem. Ir arī kopējs komposts un tādas koplietošanas lietas kā sausā tualete, atpūtas mēbeles, galdi, nojumes, ķerras un zāles pļāvēji. Viss tiek uzturēts pēc brīvprātības principa. Par dārzaugu apputeksnētājiem rūpējas vietējais bitenieks.

Tā nu arī mēs ieguvām lietošanā dārziņu, kur jau bija pāris jāņogu krūmu, viens ērkšķogu cers, savvaļas zemenes un daži sparģeļi. Dobes bija noaugušas ar zāli. Īsta pļava, ne dārzs! Biju izdomājusi audzēt ķiplokus, lai nav jāpērk no Ķīnas vestie, un zemenes. Pirmajā gadā mēģinājām saprast, kāda šeit ir zeme, kas tajā aug un kas ne. No Latvijas atvedām un sastādījām zemeņu stādus un ķiplokus. Zemenes nogatavojās tajā laikā, kad bijām Latvijā. Palūdzām kaimiņus ogas novākt un iesaldēt. Ķiploki gan auga griezdamies, atlika vien tos savlaicīgi izraut, lai zemē nesapūst.

Mani pārsteidz, ka šeit nav vandāļu vai ražas zagļu. Lielāko kaitējumu nodara meža zvēri, putni, suņi, kailgliemeži un skudras. Ja dobes nesasedzām, mazos stādiņus apgrauza stirnas. Bija gan arī tāds gadījums, kad kāda labi ģērbta sieviete ar dārgām dārza šķērēm rokās staigāja pa mazdārziņiem un grieza sev skaistu puķu pušķi. Kad mans vīrs viņai jautāja, ko viņa dara, dāma atbildēja, ka viņa lasot puķes tikai tajās vietās, kur neviens neko neaudzē. Es apjuku, to dzirdot. Kāda iedomība, staigāt pa svešiem dārziem un griezt citu audzētas puķes!

Augustā biedrības valde rīko ražas svētkus. Speciāla komisija vērtējot apstaigā visus dārziņus un izvēlas viskoptāko. Tiek organizēts arī dārzeņu un puķu konkurss. Pagājušogad mēs uzvarējām kategorijā “Gada sakne” ar sarkanbaltsarkanu bieti.

Dārziņu kooperatīvs pie tam ir arī veiksmīgs sociālās integrācijas projekts. Dārzā satiekas dažādas tautības cilvēki. Visiem ir, ko viens otram rādīt un stāstīt. Auklējot bērnu, pārsvarā visu dienu dzīvoju pa mājām viena, bet, aizejot uz dārzu, vienmēr ir kāds, ar ko aprunāties. Kāda zviedru dāma lielās ar saviem no Itālijas atvestajiem salātu stādiem. Savukārt, vīrs labākajos gados no Azerbaidžānas vienmēr mani krieviski sveicina un aicina iedzert vīnu. Viņš audzē fantastiskas trīsmetru augstas pupiņas. Somiete pat nebrauc vasarā ceļojumos. Viņa tikai katru rītu un vakaru apčubina savu dārziņu. Dārza priekus bauda arī vietējie alus deguni. Viņi te audzē lielus kartupeļus. Satiku arī pensionāru grupu, kas vakaros grillē izaudzēto un jautri smejas. Mums kaimiņos vēlās rudens avenes audzē kāds mākslinieks. Paša veidoto Ļeņina galvu no ģipša viņš nez kāpēc ielicis dobē apskatei. Toties artišokus audzē cilvēks – mistika, kuru nekad neviens nav ne saticis, ne manījis.

Tā nu mums te iet. Šogad ceram izaudzēt Jaunzēlandes spinātus. Uz Latviju šobrīd netiekam. Varbūt arī mums ceļošanas vietā vasara būs jāpavada, rušinot zemīti tepat Stokholmā.

Ar sveicieniem un, auglīgu sezonu vēlot,

Zita