Raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.
Iedomājieties – katru dienu spīd saule, ir silts. Varbūt kādā brīdī līs vai pat gāzīs, un var gadīties, ka nobirs mazu avokado lieluma krusas gabalu šalts, bet silts būs tik un tā un saule šodien noteikti spīdēs, vismaz kādā brīdī. Man bieži jautā, kā var dzīvot bez gada laikiem, vai nepietrūkst ziemas un sniega. Nē, nepietrūkst! Un nē, nejūtu arī ilgas pēc gada laiku maiņām. Neiebilstu pret šo paredzamību – saule lēks sešos un rietēs sešos visu cauru gadu ar nelielu 15-30 minūšu nobīdi. Katru rītu brokastojot tā spoži spīdēs un apkārt čivinās, vīteros, bauros vai kliegs visdažādāko lielumu un krāsu salikumu putni. Citreiz gan, kad esmu pamodusies nomāktākā garastāvoklī, mēdz uznākt dusmas par šo mūžīgo sauli, spilgto gaismu un zilajām debesīm un piezogas ilgas pēc tumsas un slapjdraņķa, vai pēc kādiem, ja tā var teikt, garastāvoklim atbilstošākiem laikapstākļiem.
Putni te nekad neapklust, un aizvakar pa otrā stāva logu mājā jau atkal ziņkārīgi centās ielūkoties divi mazi un cieši kopā saspiedušies pērtiķīši. Virtuvē, savukārt, mēdz iemaldīties miniatūriem krokodiliņiem līdzīgas ķirzakas, sliktākajā gadījumā – čūskas. Reiz mūs mājās sagaidīja uz viesistabas dīvāna iekārtojies un pats par savu drosmi pārbijies fazāns.
Kad pirms astoņiem gadiem pārvācos uz dzīvi Kolumbijas otrajā lielākajā pilsētā Medeljinā, ilgs laiks pagāja, tiekot pāri visiem pieņēmumiem un stereotipiem, kas gadu gaitā bija radušies par Kolumbiju. Studiju laikos vienu pēc otras kāri lasīju Gabriela Garsijas Markesa grāmatas un, kad jau bija zināms, ka pārcelšos uz Kolumbiju, kāda garlaicīga darba vietā noskatījos neskaitāmas youtube dokumentālās filmas par Pablo Eskobaru. Biju dzirdējusi arī par 50 gadus ilgo pilsoņu karu, lielo slepkavību skaitu, partizāniem un paramilitāristiem, augsto korupcijas līmeni un to, ka Kolumbija līdz tobrīd nesenam brīdim bija atbildīga par 80% pasaulē saražotā kokaīna. Kāds draugs arī atgādināja, ka vēl 2000. gados Kolumbijā esot bijis diezgan liels analfabētu skaits, bet pāris gadus vēlāk iedzīvotāju aptaujas liecināja, ka tā tiek uzskatīta par pasaulē laimīgāko valsti. Biju dzirdējusi, protams, arī par Šakiru. Īsāk sakot – pilna galva dažādu muļķīgu faktu, bet arī ar milzu daudzumu romantisku priekšstatu. Piemēram (iespējams, pateicoties pasaules atlantos redzētām bildēm un bērnībā lasītām džungļu grāmatām), biju iedomājusies, ka šeit man būs ciešas attiecības ar mežonīgu, neskartu tropu dabu, džungļiem, trakojošām kalnu upēm un vientuļām, civilizācijas neskartām pludmalēm. Vēlāk tas tomēr izrādījās ļoti tālu no patiesības. Nekā īpaši šim pārvākšanās solim negatavojos; nelasīju tūrisma ceļvežus vai Vikipēdijas šķirkļus. Lielāko daļu zināšanu par Kolumbiju, tās vēsturi, iedzīvotājiem, sociālajām šķirām un to atšķirībām, paradumiem, mentalitāti utt. ieguvu, pirmkārt, ik uz soļa iztaujājot savu kolumbiešu vīru. Pieprasīju viņam arī faktus un ciparus, kad tas likās nepieciešams. Otrkārt, – vienkārši ņēmu un uzsāku savu personīgo, ne no viena neatkarīgo dzīvi Kolumbijā: mācījos valodu, ieguvu autovadītāja tiesības, meklēju nodarbošanos, iepazinu cilvēkus un uzsāku klejojumus, vispirms iepazīstot tuvāko apkārtni un tad turpinot klīst aizvien tālāk.
Šī vēstule daļēji ir par to, kas paliek, kad esi ticis pāri vēlmei visā saskatīt maģisko reālismu, ar tūrista prieku sajūsmināties par kalniem, palmām, eksotiskajiem putniem un apbrīnot neiespējami daudzos zaļās krāsas toņus. Par to, kas paliek, kad apnicis ik uz soļa šausmināties par šokējošajām kultūras atšķirībām, neticamo neefektivitāti un uztvert visas trešās pasaules valsts problēmas kā šarmantas Latīņamerikas dzīves piedevas. Īsāk sakot, šī vēstule ir par dzīvi, kas ir un paliek vienkārši tava parastā dzīve, lai kurā pasaules malā tu atrastos.
Biju nodzīvojusi Rīgā 30 gadus un pieradusi pie daudzām pašsaprotamām ērtībām, piemēram, iespēju pārvietoties tikai ar kājām vai ar velosipēdu, kas šeit, Medeljinas ģeogrāfijas dēļ bija gandrīz neiespējami. Dzīvojot Medeljinas piepilsētā, privātmājā, kas atrodas īpaši stāvā kalnā, pirmos četrus mēnešus ikdienā pārvietojos kājām (lai arī Medeljina tiek dēvēta par “mūžīgā pavasara pilsētu”, ir vismaz +30 grādu karstums). Sākumā katru dienu kāpu no kalna lejā aptuveni pusstundu līdz autobusam, tad atpakaļceļā – no autobusa pieturas, nu jau vismaz 40 min kāpu atpakaļ kalnā, līdz nolēmu tomēr nokārtot autovadītāja apliecību.
Pilsēta un tās infrastruktūra, šķiet, būvēta tieši autovadītāju vajadzībām – trotuāru vai nu nav vispār, vai arī tie mēdz strauji beigties ar pēkšņu sienu, sētu, bedri un tamlīdzīgi. Tie strauji maina seguma materiālus, līmeņus un nav piedzīvojuši tehnisko apkopi kopš to izveides brīža.
Eiropas izpratnē ērta sabiedriskā transporta šeit nav. Pastāv vairāki privāti transporta uzņēmumi, kas apkalpo vienus un tos pašus maršrutus, bet nav iepriekš zināms neviena transporta līdzekļa atiešanas laiks un nekad nevar īsti zināt, kad tie beidz darbu. Tādējādi jebkura transporta gaidīšana pārvēršas par vienkārši gaidīšanu uz nezināmu laiku. Un vispār Medeljinā ik uz soļa ieteicams bruņoties ar pacietību un negaidīt kaut kādus iedomātus standartus. Haoss un efektivitātes trūkums, kas vietējiem ir normāla dzīves sastāvdaļa, iebraucējiem no attīstītākām pasaules valstīm tāda nešķiet.
Medeljinā dzīvo aptuveni 5 miljoni iedzīvotāju (pieskaitot blakusesošās mazās pilsētiņas, kas nu jau saplūdušas ar Medeljinu), un diemžēl tā plašāk zināma tikai ar savu 90. gados iegūto pasaulē bīstamākās pilsētas slavu. Tā zināma arī kā Pablo Eskobara dzimtā pilsēta un narkodarījumu centrs. Jāpiebilst, ka populārās Netflix sērijas “Narcos”, lai arī piedāvā visnotaļ precīzu tā laika notikumu atspoguļojumu, tikai palīdzējušas nostiprināt šo slikto slavu, un cilvēkiem vēl joprojām šķiet, ka Medeljina ir bīstama. Neapgalvošu, ka tā nav, bet tāpat kā daudzās lielpilsētās arī šeit jāzina, kuros rajonos labāk neiemaldīties, un jābūt gatavam sevi pasargāt no zagļiem, lūdzējiem-viltvāržiem un tamlīdzīgi.
Manuprāt Medeljina ir īpaša un atšķirīga no man līdz šim zināmajām pilsētām ar vairākām lietām. Sākšu ar neoficiāli oficiālo sociālo šķiru dalījumu un lielo nevienlīdzību to starpā. Tas gan attiecas ne tikai uz Medeljinu, bet uz Kolumbiju kopumā un ar nelielām niansēm arī uz visu pārējo Latīņameriku. Vienkāršības labad aprakstīšu to šādi – oficiāli sabiedrība sadalīta 6 sabiedrības šķirās atkarībā no komunālo maksājumu apmēra, kas atspoguļo cilvēku dzīvesvietu un ienākumu līmeni. Neoficiāli ir skaidri zināms, ka 1. un 2. šķira ir pats neizglītotākais un nabadzīgākais slānis, 3. un 4. – mazākumā esošā vidusšķira, bet 5. un 6. – pārtikušākais, izglītotākais un priviliģētākais sabiedrības slānis. Šeit, iespējams, būtu vietā piebilst, ka cilvēku pārtikušāku vai priviliģētāku padara tieši viņam pieejamā izglītība, kas, kā jau lielākajā Latīņamerikas daļā, ir par maksu, sākot jau no bērnudārza. Svarīgi atzīmēt procentuālo slāņu attiecību – sabiedrības pārtikušākā daļa veido aptuveni 5% no kopējā iedzīvotāju skaita, vidējais slānis – 20 līdz 25% un zemākais slānis un lielākā masa – aptuveni ap 70 līdz 75%. Katra no šīm sabiedrības daļām apdzīvo arī konkrētus pilsētas rajonus, kur infrastruktūras krasi atšķiras. Pilsētu rajoni mēdz būt pat tik ļoti viens no otra atšķirīgi, ka, šķērsojot to robežas, var šķist, ka esi nokļuvis citā, pavisam citādākā pilsētā. Neatsaukšos šeit uz koloniālismu, neskaidrošu vēsturi un neieslīgšu tiesājošos aprakstos par to, kā šķiru nevienlīdzība izpaužas ikdienā – tas ir smags, skumjš un nepateicīgs temats. Teikšu tikai to, ka saprast un pieņemt šo kārtību man pat pēc 8 šeit pavadītiem gadiem vēl joprojām ir problemātiski.
Medeljina var šķist ļoti īpatnēja, raugoties uz kultūras piedāvājumu šeit vai, pareizāk sakot, konstatējot tā kvalitātes trūkumu. Taču, atsaucoties uz minēto procentuālo sabiedrības slāņu dalījumu, jāsaprot, ka lielākajai sabiedrības daļai kultūra nav pirmās nepieciešamības preču sarakstā. Šajā 5 miljonu pilsētā ir tikai divi muzeji (klasiskās un laikmetīgās mākslas), viena koncertzāle un viens pavisam neliels teātris, kas, kā liecina mana pieredze, pārsvarā ir vāji apmeklēti. Starptautiskas un aktuālas nozīmes koncerti, izrādes un izstādes tik pat kā nemēdz notikt, un visā pilsētā ir tikai divas nelielas mākslinieciski augstvērtīgas privātas mākslas galerijas. Plašs ir populārās kultūras jeb izklaižu piedāvājums – komēdiju šovi, salsas un reggaeton grupu koncerti. Tāpat arī alternatīvās mākslas un kultūras parādības šķiet tikai marginālas, kas man, savukārt, ir licis atbilstīgi novērtēt Rīgā pieejamo plašo kultūras aktivitāšu klāstu. Uzreiz jāpiebilst, ka tā ir tieši Medeljinas īpatnība. Bogotas kā jau galvaspilsētas kulturālā dzīve ir krietni daudzšķautņaināka, interesantāka un ar daudz plašāku un kvalitatīvāku piedāvājumu.
Toties Medeljina var lepoties ar plašu izklaižu un it īpaši naktsdzīves piedāvājumu (ja netraucē nomācošie seksa un narkotūristu pūļi). Izejot nedēļas nogalē uz kādu no rajonu centriem, ātri iespējams apgūt visus Kolumbijas populārās mūzikas novirzienus, sākot no visur dzirdamās salsas vai kumbijas līdz seksīgajiem reggaeton hītiem un latīņu hiphopam. Mūzika skan visur un skaļi – tā, ka sarunāties tik pat kā nav iespējams. Vairākkārt esmu viesus vedusi uz šīm vietējo izklaides vietām vērot cilvēkus sociālantropoloģiskos nolūkos. Manuprāt, tikai šeit ir iespējams ieraudzīt un saprast, kā īsti izskatās un uzvedas vidējais kolumbietis. Tikai nepārprotiet – tas nav nekas negatīvs.
Jūs redzēsiet priecīgus, dejojošus, skaļus un ļoti ekspresīvus cilvēkus, bet iespējams, pamanīsiet arī, ka izklaide pārsvarā norit bez jebkādiem ekscesiem un drāmas – neviens nav pārmēru iedzēris, nevemj, nekliedz, nekaujas, neraud un uz galda dejot nerāpjas.
Smēķē salīdzinoši nedaudz jauniešu. Visi, šķiet, atrodas tāda kā neredzama pieklājības rāmja ietvaros. Bērnībā redzēto Latīņamerikas seriālu iespaidā biju iedomājusies, ka drāma būs klātesoša visos latīņamerikāņu dzīves aspektos, bet esmu ļoti kļūdījusies. Medeljina man ir pierādījūsi tieši pretēj – šejienieši nekad neizrāda savas patiesās emocijas un kļūt neadekvātam un pārlieku dramatiskam šeit ir kauns un negods.
Vēl kāda interesanta lieta Medeljinas sakarā – tai varētu piedēvēt neoficiālās Kolumbijas plastiskās ķirurģijas galvaspilsētas statusu. Šeit uz sievietēm, kuras savu izskatu uzlabojušas, nesamērīgi palielinot krūtis, lūpas vai sēžamvietu, jau sen neviens vairs neatskatās. Tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa un populārās t.s. “mafijas estētikas” paliekas no 90. gadiem. Uzlaboti deguni, vaigu kauli, krūtis, sēžas implanti, savilktas krunciņas, “paceltas” uzacis sēž tev pie blakus galdiņa kafejnīcā, stāv pirms tevis lielveikalā pie kases un kopā ar tevi ierodas pēc bērniem bērnudārzā. Paiet arī vairāki gadi, līdz iemācies Ziemassvētkos atšķirt visas tantes – šķiet, ka plastiskā ķirurģija tām visām piešķīrusi puslīdz vienādus vaibstus. Bet nepārprotiet – šeit šai rīcībai nav nekādas sociālās stigmas, neviens netiek nosodīts un pārsvarā gadījumu visi pie tā jau sen ir pieraduši, un pat ekstrēmākie gadījumu izbrīnu neraisa. Bez tam pretēji pieņemtajam uzskatam par plastisko ķirurģiju kā padzīvojošu dāmu jaunības eliksīru arī vīrieši un jauni cilvēki šeit mēdz plaši izmantot plastiskās ķirurģijas pakalpojumus. Klīst nostāsti, ka 90. gados viena no populārākajām dāvanām meitenei 15 gadu jubilejā (Latīņamerikā “quinceañera” svinības grandiozitātē mēdz pārspēt kāzas) bija krūšu palielināšanas operācija. Savukārt, pēdējos gados Medeljinā pat ir aizsācies t.s. medicīniskais tūrisms un plašā piedāvājuma un zemo cenu dēļ šeit operācijas veikt ierodas tūristi no ASV un Eiropas.
Vēl Medeljinas sakarā jāpiemin cilvēku grupa, kas dzīvo Antiokijas departamentā, kuram Medeljina ir galvaspilsēta, un kas paši sevi dēvē par “paisām”. Runāt par viņu atšķirīgo laika jēdziena izpratni Latīņamerikas kontekstā būtu klišeja, lai gan the struggle is REAL! Tomēr tas ir atsevišķa raksta vērts temats. Tāpēc šoreiz par pozitīvo – šo cilvēku atvērtība un draudzīgums Medeljinā pārsniedz līdz šim man zināmos apmērus – šo gadu laikā esam vairākkārt ceļojuši pa Latīņameriku un līdz šim nekur neesmu sastapusies ar tik patiesu, jauku un draudzīgu attieksmi. Reizēm tā pat mijas ar privātuma un personīgās telpas pārkāpšanu, vismaz eiropiešu izpratnē. Cilvēki paši mēdz piedāvāt palīdzību, pieskaras, liekot roku uz pleca, nāk klāt uz ielas. Vairākkārt, meklējot kādu adresi (starp citu adreses atrašana ir burtiski neiespējama misija, jo adrešu sistēma ir pilnīgi atšķirīga), cilvēki ir mani vairākus kvartālus pavadījuši, un reiz pat kāds autobuss nogriezās no sava maršruta, lai pievestu mani pie universitātes durvīm. Nekad šo gadu laiku neesmu tikusi apkrāpta ar “tūristu” cenām. Nekad no manis nav pieprasīta (vai pieņemta) jebkāda atlīdzība par izpalīdzēšanu. “Paisas” visā Kolumbijā pazīstami tieši ar savu dažkārt pat pārspīlēto draudzīgumu, izpalīdzību un nekad neapsīkstošo saviesīgo čalošanu. Visu šo gadu laikā esmu sev vairākkārt jautājusi – kā tas var būt, ka visi šķiet ievērojam kādu noteiktu “jaukuma un sabiedriskuma kodeksu”. Vai tiešām nav neviena kautrīga, nedroša, introverta cilvēka? Tomēr joprojām neesmu nevienu tādu sastapusi. Protams, šis draudzīgums ir tikai virskārta un lielākais vairums attiecību šajā punktā arī apstāsies. Man ir paziņas, kas vēl joprojām satiekoties mēdz uzdot tieši tos pašus jautājumus, ko mūsu pirmajā tikšanās reizē pirms gandrīz 9 gadiem, tieši tajā pašā intonācijā un ar to pašu draudzīgo smaidu: “Kā Tev patīk Medeljina? Kā Tev iet ar spāņu valodu? Vai esi iedzīvojusies?” un tā joprojām.
No sākumā minētajiem stereotipiem par Kolumbiju, šķiet, visgrūtāk man gājis ar sapni par mežonīgajiem un neskartajiem tropu džungļiem. Ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc, dodoties ceļojumos ar automašīnu, nevar vienkārši piestāt ceļa malā un “iebrist” dabā, iet staigāt pa kalniem, doties nesankcionētā pārgājienā, nopeldēties kādā upē vai vienkārši, zālītē sēžot, apēst līdzi paņemtās sviestmaizes, pie reizes izskraidinot suni. Jebkurš dabas pleķītis kādam pieder un pārsvarā gadījumos ir apjozts ar sētu. Valstij piederošajās zemes platībās, savukārt, ierīkoti nacionālie parki, kur jāmaksā ieejas maksas un jādala pieredze ar neskaitāmiem citiem dabas baudītājiem. Tādējādi “aizbraukt pie dabas”, ar to saprotot personīgu un intīmu pieredzi vienatnē vai ģimenes lokā bez ieejas maksas, praktiski nav iespējams, ja vien pats neesi zemes platību īpašnieks. Tādējādi pieeja pie dabas ir tikai priviliģētajiem. Tāpat ir arī ar pludmalēm – pati piejūra, lai gan teorētiski paredzēta kopīgai lietošanai visiem, tomēr praktiski padarīta nepieejama tai priekšā piecelto eko-hosteļu, luksusa viesnīcu un privātu dzīvojamo māju dēļ.
Līdzīgi ir arī pilsētā – publisku parku ir ļoti maz un tie parasti ir vien pārdesmit kvadrātmetru izmērā. Jebkura cita pieeja zaļajām zonām ir par maksu (piem. botāniskais vai zooloģiskais dārzs), vai tās ir pievienotas dzīvojamajām daudzstāvu mājām kā parki privātai lietošanai.
Varu pavisam droši apgalvot, ka mana elpu aizraujošākā džungļu un nepieradinātas dabas pieredze un pārsteigumi bijuši tieši dabas parkos, viesnīcu zaļajās zonās, ģimenes un draugu privātīpašumos. Tas man tomēr šķiet absurdi, jo nozīmē, ka lielākajai daļai šīs valsts iedzīvotāju nekad nebūs iespējas iepazīt savas zemes skaistākās un neskartākās vietas.
Nobeidzot, varu tikai klišejiski secināt, ka neesmu bijusi nevienā citā zemē, kur būtu sastapusi lielākus kontrastus kā šeit, Kolumbijā. No elpu aizraujoša dabas skaistuma un mežonības līdz visneiedomājamākajai netīrībai un piesārņojumam, no žilbinošas bagātības, skaistiem un koptiem cilvēkiem pārtikušākajos rajonos līdz nabadzīgajām un baskājainajām indiāņu ģimenēm ar zīdaiņiem Medeljinas ielās un narkomānu un bezpajumtnieku rajoniem pilsētas centrā. No visjaukākajiem un nesavtīgākajiem cilvēkiem līdz agresijai, augstprātībai un stulbumam, no inteliģentām, redzesloku paplašinošām draudzībām līdz nejaušiem kontaktiem ar neizglītotiem, ļauniem un neprātīgiem radījumiem, un tā tālāk un tā joprojām.
Īsāk sakot, tā man te iet – no maģiskā reālisma līdz absurda drāmai.
Foto: Camilo Echeverri
