Raksts ir tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.
Dienvidigaunijas galvaspilsēta Tartu jau kādu laiku ir mana pastāvīgā dzīvesvieta, birojs, inkubators, patvēruma sala, midzenis un zen zona. Igauņu mākslinieks Jevgenijs Zolotko reiz ļoti precīzi atzīmēja, ka Tartu ir pilsēta, kas liek tevi mierā.
Ja rodas vēlme socializēties, ir iespēja apmeklēt dažādus kolorītus bārus un kafejnīcas, kur regulāri notiek koncerti, retro diskotēkas, performances un teātra izrādes, var doties uz izstāžu atklāšanu, kur cilvēki iesaistās stundām ilgās intelektuāli stimulējošās sarunās, vienlaicīgi dūšīgi ēdot un nekautrīgi tukšojot pudeles. Šādos pasākumos parādoties regulāri, tu ātri tiec pieņemts – gluži kā draugs vai adoptēts ģimenes loceklis, ko var samīļot, pabarot un reizē pavilkt uz zoba. Tajā pašā laikā tu vari arī mēnešiem ilgi ieslēgties dzīvoklī un bāzt degunu laukā tikai, lai aizietu uz veikalu vai dotos garās pastaigās, un neviens gailis tev pakaļ nedziedās.
Latviešiem, protams, Tartu asociējas ar tās kultūrvēsturisko kontekstu un laiku, kad pilsētai vēl bija Tērbatas vārds un tās prāvajā studentu pulciņu un korporāciju saimē bija arī vairāki jaunlatvieši.
Es bieži cilvēkiem stāstu, ka šajā pilsētā nav iespējams novecot, jo katru gadu sabrauc arvien jauni pūļi studētgribošu jauniešu, kas uztur pilsētas tonusu.Tomēr katrai monētai ir divas puses. Pateicoties nemitīgajai studentu apritei, īres cenas šeit ir uzkāpušas debesīs un noraut tās lejā spēj tikai tāda vispasaules nelaime kā Covid-19.
Tartu kā būtisks izglītības centrs nav zaudējusi nozīmi arī šodien. Par to liecina ne tikai Tartu Universitātes augstais novērtējums Eiropas labāko augstskolu topos, bet arī lielais skaits ārzemju studentu no visas pasaules, kas ir atbraukuši uz šo mazo, pievilcīgo pilsētu. Pašiem igauņiem būtiski ir akcentēt Tartu – Maskavas semiotikas skolu, kuras saknes ir tik dziļas, ka brīžiem liekas, ka katrs otrais kultūras darbinieks vai mākslinieks, ko sastopu, ir ieguvis semiotikas vai vismaz vēsturnieka izglītību. Viens no šīs nozīmīgās semiotikas skolas pamatlicējiem bija Jurijs Lotmans, kura veidotā metāla caurulēm veidotā strūklaka (tai pamatu viņš izmantojis pašportreta saržu) šobrīd ir apskatāma blakus Tartu Universitātes bibliotēkai. Turpat netālu atrodas arī Igaunijas Rakstnieku savienības Tartu nodaļa un Tartu Mākslas māja.
Tikai pavisam nesen uzzināju, ka latvieši pagājušā gadsimta sākumā šo pilsētu bija poētiski nokristījuši par Mētraini. Izrādās, ka Emajegi upi (tulkojumā no igauņu valodas ‘Upju māte’), kas vijas cauri pilsētai gluži kā Daugava, sadalot to divos krastos, letiņi bija nodēvējuši par Mētru un no tās atvasinājuši arī pilsētas nosaukumu. Pašai pilsētai dažādos vēstures posmos nosaukums ir ticis mainīts, Tērbatai vācu versijā pārtopot par Dorpatu, par ko šodien liecina viesnīcas nosaukums blakus starptautiskajai autoostai, gan kļūstot par Jurjevu Krievijas impērijas pakļautības laikā. Blakus lielajām maģistrālēm kā Rīgas iela un Narvas iela, kas veido ieteku un izteku no pilsētas, liela daļa Tartu ceļi, pateicoties pilsētas nelīdzenajam reljefam, atgādina miniatūru Sanfrancisko versiju. Ja nu to tomēr nesajūt kāju muskuļi, kāpjot kalnā, lejā un atkal augšā kalnā, tad par to atgādina arī brīdinošas ceļa zīmes.
Esmu dzīvojusi abos upes krastos. Sākumā Jāmamoisas rajonā blakus Annas kanālam, kuru pārsvarā veido blokmājas un privātmājas. Šis rajons, kā smejas, esot nepareizais krasts, jo vecpilsēta, Domkalns un visas nozīmīgākās sabiedriskās ēkas, izņemot salīdzinoši nesen uzbūvēto Igaunijas Nacionālo muzeju, atrodas krasta otrā pusē, kamēr dzīve šaipus krasta vairāk asociējas ar dzīvi guļamrajonā. Pieminot guļamrajonus, blakus Jāmamoisai ir Annelīna – klasisks daudzstāveņu rajons, ko ‘atšķaida’ tikai pa kādam lielveikalam, skolai vai bērnudārzam. Pastaigājoties pa to, uzmanību piesaista vienas krāsas pustoņu gradācijās krāsotie ēku stāvi, kā arī ēku tukšo sienu glītie grafiti gleznojumi, kas pārsvarā radīti kāda sociālā mākslas projekta ietvaros.
Vēlāk īsu mirkli paveicās dzīvot vienā no skaistākajiem Tartu rajoniem – koka māju ieskautajā Karlovā, kas nosaukumu ieguvusi, pateicoties Karlovas muižai. Šis ir viens no Tartu hipsterīgākajiem rajoniem, te dzīvo daudz jaunu cilvēku un atrodas vairākas nelielas retro stila kafejnīcas un kultūras bāri. Populārākais no bāriem ir Barlova uz Tähe ielas, kur bieži tiek rīkotas izstāžu atklāšanas ballītes. Pāris kvartālus tālāk ir arī Karlova Kohv, ko atklāju, pateicoties māksliniecei Diānai Tamanei. Viņa tāpat kā es ir Tartu rezidente un strādā par pasniedzēju Tartu Mākslas koledžā. Karlova Kohv ir piemīlīga, maza kafejnīca, kurp doties mieloties ar gardām pankūkām un varbūt, lēnām malkojot kafiju, palasīt kādu grāmatu.
Vieta, kur dzīvoju šobrīd, rajonu ziņā ir grūti definējama. Tā atrodas “nepareizajā” krastā netālu no upes uz jau minētās lielās iztekas – Narvas ielas visā tās stāvajā slīpumā. Apkārt pārsvarā ir koka apbūve, pāris mūra un blokmājas un neskaitāmas privātmājas, kas pēc paskata tomēr ir pieticīgākas par cakoto koka Karlovu. Daudzas mājas šeit atgādina savdabīgus pašdarinājumus jeb būdiņas uz vistas kājas. Pa dzīvokļa logu ziemā, kad kokiem nav lapu, es varu nedaudz saskatīt arī Universitātes stadionu, kas izveidots tādā kā krāterī.
Savukārt tepat ap stūri kādas koka mājas pagrabā, blakus Svētā mocekļa Jura krievu pareizticīgo baznīcai koši rozā krāsā, atrodas leģendārs bārs ar nosaukumu “Apaļais galds”. No ārpuses nekas neliecina par to, ka te kaut kas atrastos, bet pēc garas ballēšanas nakts daži no rīta mēdzot atklejot uz šo vietu, lai iedzertu vēl pēdējo mēriņu un uzkostu pa virsu desu. Nekad neesmu uzdrošinājusies ieiet šajā bārā, bet tur it kā esot novietots viens liels, apaļš galds, ap kuru visi tad sasēžoties. Bārs ir kļuvis par leģendu un iedvesmu arī rakstniekiem, kas savos apcerējumos atļāvušies novietot elles vārtus tieši zem tā.
Karantīnas laiks Tartu rada sajūtu, ka ir apstājies laiks un katra diena ir vēl viena svētdiena. Cilvēki turpina apmeklēt lielveikalus, kas šobrīd grimst pustumsā, fonā skanot zombiju filmu cienīgai lifta mūzikai, kamēr pārdevēji maskās vēro katru apmeklētāja noieto soli. Cilvēki iekštelpās cenšas viens otram mest līkumu, dažs kā tramīgs zvērs nedaudz satrūkstas katru reizi, kad kāds pienāk par tuvu. Lielāks atslābums, šķiet, valda koku alejās pie upes malas. Tur cilvēki uz soliņiem sildās saulītē, kamēr sportotāji skrien garām jaunām māmiņām un tētiem, kas stumj bērnu ratiņus. Arī pati upe cilvēkiem šķiet droša, jo blakus makšķerniekiem ir parādījušies kanoe airēšanas sporta cienītāji. Vienīgais, kas atgādina par trauksmi, ir visur izliktās koši sarkanās karantīnas zīmes un ap šūpolēm, slidkalniņiem un pat suņu laukuma trenažieriem aptītās lentes.
Uz to visu no augstākajiem koku zariem noraugās vārnas, kas, šķiet, ir okupējušas gandrīz visus upes krasta kokus un sataisījušas tajos ligzdas. Ar tām spēj sacensties tikai jaunās, divstāvu dzīvokļu namu apbūves, kas arvien vairāk mēģina ieņemt krasta līniju. Uz to balkoniem saulītē gozējas vai lasa avīzes vecākas kundzes un kungi, kuru pastaiga ārpus mājas šobrīd aprobežojas ar pāris kvadrātmetriem betona grīdas uz balkona. Pretī manam rajonam pāri upei atrodas viens no savulaik nabadzīgākajiem Tartu rajoniem – Supilina (tulkojumā Zupas pilsēta). Tagad tas ir kļuvis par ekskluzīvu dzīvesvietu, un īres cenas te ir vienas no augstākajām. Tā pakājē plūst upe un atrodas neliels botāniskais dārzs, bet kalna virsotnē – A Le Coq alus darītava (Aldara līdzinieks Igaunijā). Tieši Zupas pilsēta šajos karantīnas laikos ir kļuvusi par manu pastaigu galveno maršrutu, jo te varu ziņkārīgi ielūkoties katrā piemājas dārzā un pētīt koka namu durvju dekoratīvās apdares un stikla vitrīnas.
Pastaiga parasti noslēdzas, apmetot loku ap Domkalnu un nonākot rātslaukumā, kur rātsnama priekšā novietota skūpstā savienotu studentu strūklaka. Šis objekts, gluži kā Laimas pulkstenis pie Brīvības pieminekļa Rīgā, ir kļuvis par iecienītu tikšanās vietu, un viens otrs mēdz ar to izspēlēt dažādus jokus, piemēram, ziemā aptīt to ar lielu adītu šalli vai saliet tās ūdenī šampūnu, radot iespaidīgus burbuļizvirdumus. Rātslaukumā atrodas arī Tartu Mākslas muzejs, ko viegli atpazīt pēc tā, ka tas sagāzies uz vienu pusi un atgādina Pizas torni. Tāpat laukumā ir mans iecienītākais grāmatu veikals Kriso.ee, kur var iegādāties jaunākos romānus, kā arī filozofijai un kultūrai veltītus izdevumus angļu valodā.
Cauri pilsētai mani pavada grafiti māksla, kas izplatās pa Tartu lēni, bet mērķtiecīgi kā sūnas ap ceļmalas akmeni. Pilsēta, padarot grafiti mākslu par pseidolegālu, ir ļāvusi tai vienmērīgi noklāt Tartu kā tetovējumu kolekcijai ādu. Daudzo tiltu apakšas ir kļuvušas par populārām grafiti zonām, tautā iesauktām par “galerijām”, kur atkarībā no politiskā un sociālā klimata mainās arī atveidotie varoņi un viņu vēstījumi. Tartu ir pilsēta, kas tevi liek mierā. Te ir gluži kā tai video, ko reiz nofilmēja divas mākslinieces Tartu vecpilsētā. Viņas, ietērpušās grafiti māksliniekiem netipiski košos ietērpos ar spīguļiem klātos legingos, uz kādas ēkas pūš stencili. Vienā brīdī garām lēnām pabrauc policijas busiņš. Meitenes turpina strādāt.
