Raksts tapis sērijā “VĒSTULES”. Šajā rubrikā publicējam personiskus stāstus par dzīvi “uz vietas” un to, kā konkrēto pilsētu vai valsti izjūt par vietējiem iedzīvotājiem pārvērtušies ceļotāji.
1. Pirms dodos paceļot
Kurš gan tagad ceļo? Ja nu vien drosminieki, kuri jau iepriekš samierinās ar apziņu, ka, no ceļojuma atgriežoties, būs jāpadzīvo lepnā izolācijā un eremīta vientulībā. Neko daudz no viņiem neatšķiros. Apzināti neceļoju.
Esmu visai skeptiska attiecībā uz notiekošo pasaulē, bet nav jau, kur sprukt – šajā laikā, kad mediķu racionālajiem brīdinājumiem par vīrusu pievienojas pat astrologu vēstījumi, ka sešas planētas no deviņām būs retrogrādas, cik tur vēl ieklemmēsies disciplīnu mīlošajā Mežāzī un pasaulei uz laiku būs īstens kırdık un apstājiens, sapratu, ka nav jēgas lēkt uz ecēšām. Tiešie lidojumi no Stambulas uz Rīgu tika atcelti, saslimušo skaits Turcijā vēl joprojām ir liels, autobusos uz katra otrā sēdekļa pavasarī bija uzlīme “Sēdēt aizliegts”, visiem – liels vai mazs – publiskās vietās jāvalkā maskas. Pulcējoties – nebučoties, neapkampties, ieturēt distanci. Turkiem, kuru pasaules filozofijā socializēties nozīmē dzīvot, tas nav viegli.
Būtu es rakstniece-fantaste, nudien uzcirstu burlakgabalu, kā cilvēks no sociālas būtnes lēnām pārtop par bruņurupuci vai gliemezi. Kur pats sev esi pasaules centrs, kur saziņa ar ārpasauli – skaip- zūmīgi elektroniska, bet apjauta, kas notiek pasaulē aiz bruņām, – visai aptuvena.
Stambulā visu dara ar vērienu. Ja svin, tad pamanāmi, ja cieš – tad kā uz pasaules galu. Ja pavasarī tika izdots aizliegums vecākiem ļaudīm 65+ iziet ielās, tad turki pavēli izpildīja vēl precīzāk: lai nevienam onkulim pat neienāktu prātā uzkavēties svaigā gaisā, maskoti pašvaldības strādnieki savāca visus soliņus no parkiem un sakrāva tos kaudzēs, lai tikai kāds tēvocis neiedomātos satikties ar kaimiņu parkā un, uz soliņa sēdot, nekomunicētu. Parkus vispār aizslēdza, vismaz mūsējo, kas atrodas Stambulas Āzijas daļā, apjoza ar sarkanām lentēm kā vilku medībās. Pilsēta pamira. Sešpadsmit miljonu pilsēta burtiski apstājās – ne lidmašīnas, ne autobusi, ne kuģīši, pat metro kustība pavasarī tika samazināta līdz minimumam. Cilvēku uz ielām nebija, viesu nebija, neviens āra tējnīciņās nedzēra tēju, tirgi tukši, viesnīcām atslēga priekšā. Nav ne jausmas, kā no bedres izrāpsies Stambulas četr- un pieczvaigžņotie hoteļi. Taču, ja izdota pavēle norobežoties, samazināties, tā jāpilda, citādi sods tāds, ka oj, oj, oj…
Aprīlī-maijā, kad ieviesa komandantlaiku, tomēr tika dota atļauja vecākajiem ļaudīm svētdienās izstaigāties. Izstaigāties pa ielām, nevis šīberēt pa parkiem! Tomēr, kā redzēju, brašie turku seniori, kuri tomēr izgāja no savām mājam pastaigāties, līda pa sētas caurumu parkā un staigāja, sarunādamies un vingrodami. Soliņu, kur apsēsties, ta’ nav! Ik pa laikam pie viņiem piegāja kāds no dežurējošajiem policistiem un, izrādot turkiem raksturīgo cieņu pret vecumu, visai godbijīgi un samiernieciski teica: “Godātais amca (tēvoci) vai teyze (tante – tā ikdienā uzrunā savas mātes māsu), lūdzu, jums jāatstāj parka teritorija, jo likumā teikts, ka drīkst pastaigāties tikai pa ielām…” Kad nu policists izteicis sakāmo, seniori ierunājas pretim, sak, uz ielām esot daudz klejojošu suņu, vai ka neesot neko par to dzirdējuši, vai ka ielas esot bedrainas, bet parkā – mīksta grants. Policists paklanās senioriem un maigi mudina viņus tomēr doties no parka ārā. Te nu sapratu, ka būt vecam Turcijā tomēr ir labi – drīkst atrunāties, sak, dēls (tieši šādu uzrunu dzirdēju, un tā uz policistiņu iedarbojās), ko nu es, vecs cilvēks/veca sieviete pa ielām vazāšos, nesmuki kaut kā tā, ko cilvēki par mani padomās…
Tā ka ir neliels mierinājums – ja netiki šovasar uz Stambulu, nepārdzīvo. Aizliegumi uzspieda Stambulai komā dusošas skaistules zīmogu: tēlaini sakot, senā un bagātā pilsēta it kā ir, it kā elpo, it kā dzīvības sārtums atmirdz vaigos, bet īstenībā pilsēta atrodas it kā reanimācijas nodaļā. Vēl skaidrāk – skaistā Stambula šopavasar bija kā Sniegbaltīte zārkā. Tāda, kāda tā ir kļuvusi šajā vasarā, tā ir Stambulija… tāda mazliet jocīga pilsēta.
Lēnām dzīve atgriezās: metro parādījās cilvēki, autobusi atsāka kursēt, turku izcelsmes vācieši panāca, ka no Stambulas Jaunās lidostas atsākās lidojumi uz Vāciju un Eiropu, kur dažādās pilsētas dzīvo turku kopiena. Tā ka aizlidot-atlidot var.
Vasarā bargākie komandantlaika likumi tika atcelti. Tad tik sākās jautrošanās un socializēšanās skaistā turku stilā – izolācijai ar milzu atsvērienu tika rīkotas kāzas, kur pārsimts viesu pulcējās ārā, parkos. Mielasts tika gatavots, iesaiņots un pievests klāt, bet – nekādu deju! Tie, kuri kāzās ņēma un uzdejoja, burzījās riņķadejās un priecīgi dalījās ar video sociālajās vietnēs, dabūja trūkties. Video tika nosodoši rādīti sabiedriskajā televīzijā un šie cilvēki uzrādīti kā vīrusa izplatības avoti. Statistika manīja pieaugošu saslimušo skaitu.
Neko no stambuliešiem neatšķiros. Ja teikts sēdēt mājās, tad tā arī daru un nečivinu. Ja vajag kur doties, savlaicīgi ieplānoju doties nevis ar autobusu, bet ar kuģīti, kas kursē pa Bosforu.
2. Tā arī radās iedvesma uzrakstīt vēstuli “Kā ar kuģīti ceļoju uz centru”
Mājās sēdēšana man nozīmē rakstīšanu un zīmēšanu. Nekur īpaši netraucos. Ar mazmazītiņu vāverastīšu otiņu zīmēju miniatūras: punktojot un iestrīpojot krāsas pigmentu, panākot niansēti iekrāsotu laukumu. Taču drīz vien atskārtu, ka otiņa uz papīra vairs neliek nepamanāmu punktu, bet tādu riktīgu PUNKTU un tāds ar aci pamanāms punktojums vairs nav profesionalitātes līmenis, uz kādu tiecos. Vāverastīšu otiņas galu biju noplicinājusi, tas atgādināja bērzu zaru slotu, ar kādām savulaik Rīgā sētnieki slaucīja ielas. Bija jābrauc pirkt jauna.
Mākslinieku lietu veikals, kur pārdod labas Winsor&CO otiņas, atrodas Stambulas Āzijas pusē, Üsküdar rajonā. Tā kā dzīvoju pie Bosfora šauruma, kas sadala Stambulu divās daļās un vienlaikus ir arī robežšķirtne starp Eiropu un Āziju, labākais risinājums neburzīties cilvēkos ir brauciens ar kuģīti pa Bosforu. Bosfors savieno Marmora jūru ar Melno. Tieši tik vienkārši – ceļu krustojums, pār kuru ir uzcelti trīs tilti.
Kā tikt no Eiropas uz Āziju? Līdz Üsküdar? Ir vairāki veidi. Pašā Stambulas-Konstantinopoles (Eiropas daļas) senajā centrā Eminönü pie Galatas tilta atrodas kuģu piestātne. Ik pa divdesmit minūtēm no tās atiet kuģis Eminönü-Üsküdar. Kā tramvajs. Pa pašu Bosforu (36 km) arī notiek kuģošana no Eiropas gar Āzijas krastu līdz pat ietekai Melnajā jūrā.
Kuģīši Üsküdar-Beykoz gar Āzijas krastu tekalē bieži. Tas ir ērtākais veids, kā tiem, kas dzīvo pie Melnās jūras, ērti nonākt pilsētas centrā, lai pārsēstos metro un tiktu uz darbu. Es dzīvoju Bosforam pa vidu – šaurākajā tā iežmaugā, kas veidojies pirms miljoniem gadu, kontinentālajām plāksnēm saskaroties un attālinoties. Šaurākā vieta Bosforā atrodas iepretim Anadolu Hisari ciemam, kas tulkojuma nozīmē Anatolijas cietoksnis.
Papīra biļete nav jāpērk. Desmit gadu laikā nevienu reizi šeit neesmu sastapusi kontrolierus. Stambulā tiek lietotas gudrās kartes, ko var lietot visos sabiedriskā transporta līdzekļos. Starp citu, ja vajadzība spiež, ar to var norēķināties arī sabiedriskajā tualetē, kuru Stambulā ir daudz. Plastikāta kartes var papildināt ikvienā kioskā, maksā 3,50 TL = 0.44 eiro. Par katru nākamo braucienu, kas notiek vismaz divu stundu laikā, jāmaksā lētāk.
Kuģītis Beykoz-Üsküdar piestāj laikus. No maniem Anadolu Hisarīšiem, kā es šo vietu mīļi saucu, līdz Üsküdar ir aptuveni četrdesmit minūšu peldējums. Kuģīšiem ir divi stāvi: pirmajā mīkstos krēslos sēž tie vietējie, kam brauciens šķiet ikdienišķa padarīšana, kuras laikā var lasīt, skatīties skaistus skatus vai dzert tēju, ko pagatavo kuģīša apkalpes darbinieks. Tēju, kā Turcijā ierasts, kungiem-braucējiem pienes klāt ar visiem cukurgraudiņiem. Agrāk tēju piedāvāja turku tulpes stila glāzītēs no stikla. Vīruslaiks nonivelējis jauko tradīciju un nu tēju dod papīra glāzītēs. (Fui… nu kā tā var…) Otrajā stāvā vietas uz koka beņķiem ieņem tie, kas ļaujas vējam un vēlas baudīt Bosfora dzestro gaisu. Vīruslaikā, kaut satuntulējušies, daudzi sēž augšā, maskas, protams, uz deguna. Kuģīša apkalpe ik pa laikam atgādina par masku lietošanu, nāk reidā pārbaudīt, vai tās lieto visi pasažieri.
Kuģīši peld tuvu krastam, redzams, kā mainās ūdens Bosforā, kad tajā ietek upītes. Vismaz mazā Göksu upīte, pa kuru kuģo arī sportisti ar kanoe, Bosforā pēc lietiem ieplūst mālaini brūna. Kad viss pavasarī bija apstājies, ūdens Göksu upītē kļuva caurredzams – uz tilta stāvot, varēja redzēt zivis.
Virzoties gar Bosfora krastu, pirmais no Anadolu Hisaru līča ir Kandilli deguns; tā sauc zemes ragu. Šeit saskrienas valdošie vēji no Bosfora un liek viļņoties ūdenim, sakuļot to putās. Senāk uz Kandilli deguna tumsas laikā mēdza uzskriet baržas, notikt trakas kuģu avārijas, līdz beidzot zemes raga īpašniekam apnika vākt atlūzas un glābt slīkstošos. (Ir zināms, ka Bosforā iekritušos nemeklē. Skumji, bet tā nu ir. Tāpēc, ka Bosforu veido divas straumes – siltā – no Marmora, aukstā – no Melnās jūras, turklāt, kā atklāts, abām ir dažādi augstuma līmeņi. Nezinu, neprasiet. kā tas iespējams, bet, ja kuģa avārijā ūdenī iekrīt un noslīkst cilvēki, kādu noslīkušo var atrast izskalotu Melnās jūras krastā, bet citu no tā paša kuģa – pie Dardaneļiem, kas savieno Marmora un Egejas jūras.) Viņš uzcēla bāku un sāka dedzināt tajās lāpas, ko turku valodā sauc – kandil – gaismeklis. Tā arī vieta ieguvasavu oficiālo nosaukumu uz visiem laikiem – Kandilli.
3. Nākamā pietura ir manai latgalietes ausij ar ļoti tīkamu nosaukumu – Çengelköy, kur – köy=ciems. Čangaļciems!
Sena zvejnieku apdzīvota vieta, kur ierīkotas tējas dzeršanas vietas vai zem katras platānas. Çengelkoja ir slavena ar savu kokoreču (kokoreç) maizi, ko gatavo no jēra astes tauku, zarnu, dārzeņu un garšvielu sacepuma, kas iepildīts mīkstā maizē. Kaloriju bumba! Vesela kokorečceptuvju rinda stiepjas gar galveno ielu. Vēsturiski sātīgo maižu gatavošanas ēstūži izveidojušies praktisku apsvērumu dēļ: no Stambulas ar kuģīšiem vakaros pēc darba atbrauca Āzijas pusē dzīvojošie strādnieki, kas tālāk nelielos autobusiņos devās uz savām mājām. Kamēr viņi tika līdz mājai, kur gaidīja cienītā mājasmāte ar vakariņām, karstā maize remdēja izsalkumu. Mūsdienās ēst kokoreču ir stilīgi. Vakaros Čengelkoja mirdz uguņos, cilvēku – ka biezs un uzēst senu nomadu kultūrai raksturīgu ātri pagatavojamo ēdienu ir pat ļoti patriotiski. Tikpat patriotiski ir dzert tēju zem platānas.
No Čengelkojas uz augšu gar Bosforu sākas cita arhitektūra. Bagātāki nami. Agrāk koka nami gar Bosforu bija stambuliešu vasaras mājas, kur pie vēsākiem vējiem un ūdeņiem pārlaist vasaras svelmi. Savulaik koka nami netika novērtēti, un, kā raksta turku Nobela prēmijas laureāts rakstnieks Orhans Pamuks, viņam kā skolniekam, stāvot Eiropas krastā, bija tīri vai jautri skatīties, kā deg Āzijas krasta vasarnīcas. Lustes! Vismaz kaut kas notika. Kuri savas mājas saglabāja, jo bija celtas ar labākiem materiāliem, tie vēlāk tās varēja pārdot par lielu naudu. Tās tiek fotografētas kā Stambulas kultūrvērtība, un ne viens vien koka arhitektūras epigonis ir izstrādājis doktora disertāciju par šiem namiem. Obligāts noteikums – pie namiem bija īpaši laivu pagrabi, kur novietoja laivas vētru laikā.
Otrpus namiem stiepjas galvenā piekrastes iela. Braukšana pa ielu ir visai garlaicīga, jo tikai vietām pazib Bosfora zilzaļo ūdeņu fons. Namus no pasaules sargā mūra sētas vismaz divu metru augstumā.
Beilerbeji – Beylerbey – ir nākamā pietura. Vētrās kāds no kuģīša apkalpes salonā sēdošajiem braucējiem mēdz uzsaukt, vai ir kāds, kas kāps ārā! Ja nav – kuģītis nemaz nepiestāj. Beilerbeji ir sultāna Abdulaziza vasaras rezidences vieta
(pils celta 1861.-1865. gadā) . Kaut pretējā – Eiropas – krastā bija uzcelta īstā Dolmabahčes pils ar visām telpām harēmam, sultānam patika ar kuģīti pārcelties uz Āziju un padzīvot svaigā gaisā.
Kad kuģītis tuvojas Uskudarai, jāpabrauc zem Bosfora tilta, kam kopš 2015.gada dots nosaukums “15. jūlija upuru tilts”. Kalnājā pie Uskudaras veco, acis sildošo namu pavisam maz. Modernas celtnes, turki visu laiku kaut ko ceļ no jauna, restaurē un vienlaikus ne tikai atjauno, bet arī sabojā. Vismaz sultāna Suleimana Dižā meitas Mihrimahas mošeju, kas uzcelta tieši pie ostas, izkrāsojuši pa lēto. Žēl, tā tomēr ir turku dižākā arhitekta Mimar Sinan celta, un arhitekta mīlestība pret sultāna meitu parādās mošejas detaļās. Nu turku mālderi visu aizkrāsojuši.
Uskudar ir skaļa un dzīves pilna vieta, centrs, kur satek autobusi, metro, kuģīši, kur dzīvo vienkārši cilvēki, kur daudz vecu mošeju un ēstuvju un kur kalnu galā uzcelto namu pārdošanas cenas ir ap 10 miljoni euro un uz augšu. Tā kā mans mākslinieku piederumu veikaliņš atrodas tālāk no piestātnes, ienirstu Uskudaras ielu burzmā.
Tieku pie tievtievas otiņas un mudīgi dodos atpakaļ.
(celta 1857. gadā) , kur katra no sultāna favorītēm izvēlējas savu stilu. Rezultāts – super eklektika!
