Mīļo lasītāj, cīnoties par Tavu uzmanību, pateikšu, ka šeit tālāk lasīsi par sviedriem klātu pārgājienu Amazones džungļos, negaisa plaiksnīšanu virs lietus mežiem naktī, nokāpšanu izdzisuša vulkāna krāterī, koši oranžu saulrietu no kalna virs mākoņiem, šamaņa amata noslēpumiem un dobji dūcošajiem putniem, ko pazīstam plašāk kā kolibri. Un tas viss zemē, kas atrodas visam pa vidu – starp tik zināmo Peru un tik plašo Kolumbiju, starp okeānu un Amazones mūžamežiem, starp ziemeļiem un dienvidiem, tieši uz ekvatora. Nu, vai esi uzminējis, kurp Tevi vedīs šis stāsts? Jā, uz Ekvadoru!
Uz Ekvadoru devos visai spontāni, lai uz 10 dienām pievienotos posmam no divu draudzeņu krietni garākā ceļojuma pa Dienvidameriku. Tad nu pievienošanās rezultātā distance uz turieni un atpakaļ jāveic vienai pašai, bez drauga drošās rokas gaisa bedru brīžos un citos mulsuma momentos.
Kito ierodos ap pusnakti un pretim ir Merita, Inga un Meritas paziņa Santjago no viņas Up With people apceļošanas laikiem. Viņš ir ar auto, koferis strauji ietiek bagāžniekā un mēs vājprāta ātrumā traucamies pa naksnīgajām ielām. Pie sarkanās gaismas viņš nestājas – tas esot pat ieteikts oficiālā kārtā drošības nolūkos; ap stūri mēdzot uzglūnēt krimināli elementi. Arī Santjago māja ir aiz augstas sētas ar dzelzs aizžogojumiem. Iekšā, aiz plānām durvīm neliela dzīvojamā istaba, kur mums jau piepūsts matracis. Karsti nav, Kito ir ap 3200 m virs jūras. Elpa jāvelk divreiz no vietas – augstuma dēļ. Nākamajā rītā mums sarunāts vedējs – Santjago tēvocis Hulio, kalnu gids – mums jātiek uz Tenu, pilsētiņu, ko mēdz dēvēt par vārtiem uz džungļiem austrumos no Andu kalnu grēdas, kurai pa vidu ietupināta Kito desiņa (pilsēta ir 6 km plata un 36 km gara – starp divām kalnu grēdām. Turklāt tai tieši pa vidu ir lidlauks).
Tena ir tikai 240 km no Kito, bet ceļā paiet gandrīz 5 stundas. Tēvocis ar auto mūs gaida pie pilsētas robežas, jo viņa auto šodien Kito iebraukt nedrīkst. Milzīgo sastrēgumu dēļ katra numura zīmes valkātajam auto vienu nedēļas dienu pilsētā iebraukt aizliegts – Hulio mašīnai tā ir tieši ceturtdiena. Bet no Santjago mājas mūs savāc angliski nerunājošā Hulio sieva un jau itin drīz ceļmalā notiek reshuffling. Hulio angliski runā – varbūt ne tik izcili kā gribētos, bet mēs tik un tā cenšamies no viņa uzzināt it visu. Cik te ir augstu? Ko kitoieši (Quiteños) ēd brokastīs? Kas tas ir, ko tur uz ielas pārdod? Cik tālu vēl? Ko dara Hulio? Čalodamas traucamies uz priekšu. Apkārtne mainās strauji – no pie-Kito ciemiem un smalkiem ārpilsētas rajoniem uz daudz klajākām un mazapdzīvotākām kalnu ainavām. Paēdam arī brokastis – ceptas olas ar sviestmaizi, kafiju un tomātu sulu. Vēl nenojaušam, ka olas pēc-džungļu periodā būs mūs ik rīta brokastu piedāvājumā. Tomātu sula ir daudz gardāka par mūsējo – izrādās Ekvadorā ir divu veidu tomāti – parastie salātiem, un koka tomāti, kas domāti tieši sulai, ir daudz saldāki un vispār garšo citādāk. Kafija izpaužas kā krūze karsta piena, kurā ievieto šķīstošo kafiju un cukuru. Viss jau būtu labi, bet tās piena plēves, plēves…. Mums blakus brokasto smago automašīnu šoferi – viņiem priekšā ir lielas rīsu un kartupeļu porcijas ar cāli… Tā arī daloties brokastu tipi – kontinentālās – ar oliņu, sviestmaizīti un kafiju, amerikāņu – bez olas, tikai ar džemu, un truckers’ brokastis – milzu porcijas.
Dodamies tālāk un kunkstam no skaistuma, tuvojoties Papallacta kalnu pārejai. Majestātiskas kalnu ainas, ceļš vīdamies aiziet mākoņos. Braucot garām Papallacta ciematam, prātā atzīmējam pieturu, kur kāpsim ārā pēc 5 dienām atpakaļceļā – esam iecerējušas šeit gremdēties dikti veselīgajos karstajos avotos. Bet pagaidām – tālāk vien – mūs gaida džunglis. Ceļš pamazām kļūst arvien vijīgāks, ātrums mazinās, arīceļa seguma kvalitāte nepārliecina. Iebraucot Tenā, atveram logu un sajūtam tveici. Uh, ku labi… Hulio prasa ceļu un pēc vairākiem mēģinājumiem un variācijām, nonākam pie zīmes ar norādi uz Hamadryade lodžu. Akmeņiem nobērtais ceļš uz to ir negluds un grumbuļains. Vienu brīdi Hulio džipveida auto ar automātisko kārbu pat iesprūst, bet viņš vēsu prātu ieliek mašīnu kaut kādā sporta vai zemesceļu draivā un tomēr uzved mūs līdz lodžam, kas idilliski parādās mums priekšā. Apsolījis apvaicāties pēc šoferīša, kas varētu mūs vest tūrītē pēc šīm džungļu dienām, Hulio dodas prom.
Diviem vietējiem suņiem rejot, sasveicināmies ar Sebastianu, kas ar sievu Melāniju ir šī lodža īpašnieki. Viņi ir franču pāris, kas apmetušies šeit uz dzīvi kopā ar meitiņām Džeidu un Amberu. Atvēruši šo viesnīcu pirms 4 gadiem un abiem patīk šeit. Sebastiana senči jau 4 paaudzēs ir viesnīcu īpašnieki – tas izskaidro prasmi un uzdrošināšanos. Melānija ir profesionāla fotogrāfe – tāpēc mājaslapas bildes ir tik vilinošas. Pagalmā stāv milzīgs, gana antīks Chevrolet pikaps krāsā, ko Sebastians nosauc par gold green. Dikti skaists. Vaicājam, vai tas arī kustas, un Sebastians ar galvu mādams nosmej, atzīstoties, ka auto ir viena no viņa nedaudzajām mačo izpausmēm šajā visnotaļ mačo valstī. Melānijai, piemēram, neizdodoties pat rezerves daļu automašīnai nopirkt, remontētājs allaž tik un tā zvanot Sebastianam, lai pārliecinātos, kas pirkums ir autorizēts.
Esam šobrīd vienīgās vieses šai mītnē, kur šakatā ir tikai 4 namiņi. Mēs nesūdzamies, bet, nometušas koferus un paapbrīnojušas dikti jauko namiņu ar smalko vannas istabu un džungļu skatu, traucamies uz baseinu atvēst un pagulēt šūpuļtīklos. Ūdens kā piens, liekas, pat nočūkst. Glāze vīna arī iederas itin labi kopējā dinamikā. Ļaujamies priekam. Sebastians stāsta, ka būšot arī mūsu pavārs. Izprasa par mūsu patikšanām un nepatikšanām. Man negaršo paprika, Merita nemīl rozīnes un Ingu neuzrunā svaigi sīpoli – cimperlīgas ēdājas. Pēc brīža mūs jau sauc uz lenču – visai francisku kišu ar olu pildījumu.
Pēc lenča kājām dodamies uz taureņu dārzu jeb mariposaria, ko esam ievērojušas tūliņ aiz nogriešanās no galvenā ceļa. Pa ceļam bildējam dažādus džungļu brīnumus, tostarp rozā banānus, mandarīnu kociņus, kakao krūmus un citus bagātīgās floras pārstāvjus. Reti kuram augam zinām nosaukumu. Taureņu dārzā taureņu ka mudž. Lieli un mazi, balti, oranži, koši zili, brūni un visādi citādi. Nobildēt tos nav viegli, viņi nav īpaši nekustīgi. Ilgi tomēr te palikt nespējam, jo iekšā dārzā aiz sieta norobežojuma vēsmas ir vēl mazāk nekā citur. Lēnām kāpjam pret kalnu atpakaļ, un jūtam, kā tveice samazinājusi mūsu fizisko nesagavotību vai stiprinājusi tās trūkumu (kā nu kurai).
Uz vakariņu laiku debesis sāk nomākties, zibina, un mēs baidāmies lietus. Sēžot uz terases un gaidot vakaru, labsajūtā vērojam džungļu ainas. Arī vakariņās gan nav lokālās virtuves paraugdemonstrējumu, par ko nedaudz žēl, bet badā nepaliekam. Bažās par moskītiem vaicājam Sebastianam par pretknišļu līdzekli – viņš atbild, ka šeit moskītu neesot, neesot arī denga drudžu odu. Tas tāpēc, ka te ir tikai Amazones džungļu sākums, ir vēl diezgan augsts un upes ir gana straujas – moskītiem vajagot vairāk stāvoša ūdens. Atgriezušās istabā, tomēr ar pilsētniecisku nemieru vērojam dažādus vabuļus un sienāžus, kas traucas uz gaismām. Logus un terasi ciet vērt negribas karstuma dēļ, jo zibeņošana nekādu vēsmu viss neienes. Liekamies uz auss un guļam nost. Mums nākamajā dienā paredzēta došanās uz ūdenskritumiem. Sākotnēji bijis paredzēts Huarani cilts apmeklējums, bet Sebastians atvainojoties mums stāsta, ka ir sākušās garās brīvdienas un nedēļas nogalēs un brīvdienās pie cilts iet nevajagot (un pat nedrīkstot), jo viņiem patīkot iemalkot grādīgus dzērienus un tad viņi kļūstot agresīvi un nemīlami. Mēs piekrītam šo apmeklējumu aizstāt ar peldi lagūnās pie ūdenskritumiem džungļos.
No rīta pamostos sakosta, nokosta un ar milzīgām kodumu pumpām. Acīmredzot, ja nav odu, tad noteikti ir kaut kādi citādi mošķi, kam tīri labi paticis, ka esmu guļot no palagapakšas izbāzusi kājas. Pēc brokastīm ar brīnumgardiem augļiem un saldām, pienā ceptām maizītēm kāpjam Sebastiana otrajā (vienkārši zilā) pikapā, jo Sebastianam negribas notriekt smalko zeltaino ševroletu pa slikto grants ceļu uz ūdenskritumiem, un dodamies ceļā. Somās ir peldkostīmi un sauļu krēmi. Ceļš ir skaists visas stundas garumā, vispirms cauri ciemiem, kur pie mājām žāvējas kakao un kafijas pupiņas, rotaļājas bērni, dus suņi, ganās džungļu govis, pēc tam gar upi, kurā varot nodarboties ar raftingu un kajakošanu. Krasti izskatās dikti stāvi, un man šķiet , ka pa tādiem lejup var tikt, tikai šļūcot uz dibena.
Nonākot galā, jau uzreiz redzam akmenī izgrauztu baseiniņu pie ūdenskrituma, kas šalkdams iekrīt bāli duļķainā upē. Pie upes ir arī pelēkas smilšu un klinšu pludmales. Sebastians brīdina, ka upē ūdens esot krietni aukstāks, jo nākot no kalnu ledājiem. Turklāt šī lagūna esot trešā zemākā un aicina mūs caur džungļiem pa taku doties uz citu. Nonākam pie tās jau pēc pāris minūtēm, acīm paveras mīlīga, jo mīlīga lagūniņa ar lapu zaļu ūdeni. Nu gluži kā filmās! Ātri metamies iekšā, ūdens kā piens, straumīte no ūdenskrituma tīri stipra, starp akmeņiem krietni jāturas tai pretim. Peldamies, baudām, sauļojamies – kurš skrubina kājas ar raupjo smilti, kurš aiziet tālā kāpaļājumā pa akmeņiem un upes malu uz augšu, kurš vienkārši peld un peld. Upes ūdens patiesi ir vēsāks, bet mazajā baseinā pie krasta tas tik un tā ir pienains. Ap pusdienu saule sāk svilināt ne pa jokam. Nojaušam, ka pirmais iedegums, kas zi, būs noķerts. Dodamies uz Tenas centru lenčā. Sebastians mūs ieved sevičērijā – ēstuvē, kur gatavo jebkādas ceviche – citrona vai laima sulā marinētas zivtiņas, garneles un citas jūras veltes ar sīpoliem un kinzu). Arī banānu čipši garšo mums visām – tie nebūt nav saldi, jo ir gatavoti no šim nolūkam īpaši paredzētajiem lielajiem, zaļajiem banāniem.
Pēc lenča lūdzam Sebastianu mūs izlaist pie noredzētā Tenas tirdziņa vietējās sadzīves izpētes nolūkos. Ir karsts, bet tirdziņš pilns dzīvības. Augļu kalni un tieši blakus banāniem bļoda ar tārpiem, kas ložņā pa skaidiņām… Tos nekārojam pirkt, bet banānus gan un dažādus citus neatpazīstamus augļus. Pēc tirgus soļojam pa galveno ielu un vērojam pār Tenu tumstošās debesis. Ietraucamies kafejnīcā uz šeit un vispār Ekvadorā populārās svaigo sulu kultūras malku. Merita ieiet interneta kafejnīcā – viņai ir iestājies nopietns internet withdrawal syndrom. Mēs ar Ingu tikmēr apstaigājam aplīti – noejot arī gar šarmanto hostelīti, kas nes lepno nosaukumu Residencial Hilton. No karstuma notvīkušas un saules nogurdinātas par 10 dolāriem ņemam taksīti atpakaļ uz lodžu (Ekvadora 2000. gadā ir pārgājusi uz ASV dolāriem. Mums maki pilni mazām dolāru banknotēm un Ekvadorā drukātām monētām) un tālāk, nu jau baseiniņā peldēdamās, baudām pēcpusdienu. No baseina malas mūs vēro milzīgs, pūkainstārps – tā pūka ir gandrīz īkšķa garumā – gribas gandrīz paglaudīt, bet neuzdrīkstamies (un labi vien ir, jo nākamajā dienā Pepe mums pastāsta, ka šis tārps esot dikti indīgs – to paglaudot, matu daļiņas ieiet ādā, kniešas un niez un pēc tam pāriet kniesdamās uz jebkuru ķermeņa daļu, kam roka pieskaras).
Pēc iepriekšējai dienai identiskām brokastīm Sebastians, pa ceļam paķerdams gidu Pepi, mūs ved uz Misahuali, šoreiz nu jau ar smalko zelta auto! Braucam kuzavā – mati vējā plīvo, garām skrien banānu birzis un džunglis. Šodien paredzēts zvēru glābšanas centra Amazoonica apmeklējums. Misahuali, kas ir dažādu tūru organizēšanas centrs, kāpjam motorizētā laivā un dodamies pa upi uz leju. Laivu vada Pepes draugs un cīņu biedrs Fabio, kas angliski gan nerunā, bet toties ir uzvilcis košas strīpainas ūziņas. Mums līdzi iedoti gumijnieki – centrs atrodas džungļos un tur tos varētu ievajadzēties. Braucam pa upi un vērojam garām slīdošos lietus mežus. Pepe stāsta, ka mūsu piedzīvotā bezlietus zibeņošana katru vakaru neesot vis īsti ierasta, normālā kārtā vajadzētu būt arī lietus gāzei, kas nes atelpu, bet, lūk, klimata pārmaiņas darot savu.
Pie kāda upes atzara dabūjam no laivas kāpt laukā un palīdzēt to pārstumt pāri slideniem akmeņiem uz citu upes atzaru (pēdējo mēnesi pat šajā lietus mežā lietus neesot bijis gana). Pēc brīža kāpjam krastā apmeklēt vietējās Ketchua kopienas muzeju. Milzīgā bambuskoka ēkā ar palmu lapu jumtu katra kopienas ģimene uzstādījusi kādu dzīvnieku slazdu variantu – izdomas te tiešām netrūkst. Ir miljons un viens veids, kā grauzēju vai kādu citu dzīvnieciņu piemānīt un notvert. Te izlikti arī dažādi priekšmeti no Ketchua sadzīves. Piemēram, tērpi, kas atšķiras precētai un neprecētai sievietei. Neprecētās sievietes velk sarafānveidīgu tērpu no viena gabala, kas ļauj vīrietim saprast, ka ar šo jaunkundzi drīkst flirtēt. Mēs vaicājam, kā gan lai sieviete zina, ar kuru vīrieti drīkst vai nedrīkst flirtēt – Pepe mazliet tādā kā neizpratnē atbild, ka sievietes flirtu nekad neuzsāk. Tas vienkārši nav paredzēts. Lūk, vēl viens tīras mačo kultūras pierādījums. Toties piesaistīt vīrieti gan ir sievietes pienākums – Pepe rāda mums ačuta auglīti, kura sēklas dod koši sarkanu krāsu. Arī mēs uzziežam uz lūpām krāšļojumu un nu jau košas dodamies tālāk apskatīt skudru ceļus un kopienas pieradināto lielo, zaļo papagaili, kas, Fabio uzrunāts, mums uzsauc – hola!
Laivās sakāpušas, dodamies tālāk uz Animal Refuge centre. To pirms pārdesmit gadiem nodibinājusi kāda vāciete, un te nonāk pārsvarā policijas un robežsardzes konfiscētie dzīvnieki, ko kontrabandisti centušies pārvest robežai vai kas tikuši turēti kā mājdzīvnieki, bet radījuši problēmas to saimniekiem un apkārtējiem. Tā, piemēram, te palielā baseinā mīt anakonda, ko gan man par bēdām neieraugām starp ūdenszālēm. Centrā darbojas brīvprātīgie no visas pasaules, pārsvarā no Eiropas. Ar dzīvniekiem tiek strādāts, tie tiek ārstēti un pētīti, tos mēģina arī sagatavot brīvlaišanai. Tomēr par mājdzīvniekiem turētie papagaiļi, mērkaķīši un visi citi brīnumi pārsvarā vairs nespējot pielāgoties savvaļas dzīvei, vaļā tāpēc varot laist tikai to mazuļus trešajā un ceturtajā paaudzē. Pa džungļiem gumijniekos sasvīdušām kājām staigājam krietnu brīdi un sastopam agresīvus mērkaķus, milzu papagaiļus ar apgrieztiem spārniem un astēm (lūk, humāna rīcība no dzīvnieku mīļotāju puses), bruņurupučus, kapibaras un pat vienu kaimanu. Priecē tas, ka šis vis nav zooloģiskais dārzs, bet gan centrs, kas vismaz cenšas palīdzēt cilvēku apbižotajiem zvēriņiem.
Atgriežoties Misahuali, piesēžam kafejnīcā uz lenču –gardu fixed menu – kartupeļu zupu un gaļiņu ar zirņu biezeni, bietītēm un rīsiem. Ņammm. Kamēr ēdam, pie kafejnīcas piebrauc arī Sebastiana sieva ar meitiņām, to auklīti no Kanādas un Sebastiana brāli Gijomu. Viņi šeit pusdienojot ik dienas, lai pašiem mājā nav jāgatavo ēst. Džeida ir draudzīga, briļļaina čiepiņa un labprāt ar mums čalo skaidrā angļu valodā. Atpakaļ ceļā viņa grib ar mums kopā sēdēt kuzavā – pa ceļam lepni stāstot, ka runā i franciski, i spāniski, i angliski. Turklāt viņa mani atbalstoši tur pie rokas, ar otru roku gan pilnīgi aizmirstot turēties pie kuzavas malas, kā to piekodinājusi mamma. Lodžā nonākušas, pie vakariņām redzam, ka mums ir konkurence uz saimnieku uzmanību, ar milzu džipiem ir ieradies pāris no Kito un francūžu ģimene ar divām meitenēm. Par uzmanības trūkumu liecina fakts, ka ļoti gardajā risoto, kas tiek pasniegts kā priekšēdiens, jau uzreiz saožu papriku… Sebastians smejas, atvainojas un uzsauc mums visām pa glāzītei vietējā šņabja ar augļu garšu. Vakara gaitā tas garšo itin labi. Jau atkal karstums ir mūs nogurdinājis un iespējams, ka arī jet lag vēl saka savu, jo miegs uznāk gana ātri. Vannas istabā mani izbiedē 3 gigantiski prusaki, kas pustumsā sakņupuši pie izlietnēm. Tos dzenājot, viens iemanās ielīst manā kosmētikas somiņā. Es gandrīz kliegdama to kratu un tirinu, līdz milzu rāpulis kaut kur tomēr aizskrien…. Ak, šie insekti un vabuļi – jau sāk krist uz mūsu neizturīgajiem un pie tīrīguma un dezinfekcijas radušajiem rietumnieču nerviem.
Nākamajā rītā mums jābrokasto agrāk, jo kopā ar franču ģimeni un Sebastiana brāli Pepes vadībā dodamies 6 stundu džungļu pārgājienā , tad paredzēts Ketchua kopienas apmeklējums un atpakaļ kuģošana laivā līdz tiltam, kur var piebraukt auto. Gumijnieki atkal ir kājā. Piebraucot, Pepes aicināti, iemetamies džunglī skatīties viņa saklausītu mērkaķīti. Pa taku Pepe skriešus, palekdamies aizmetas uz priekšu, ar mačeti izcirzdams pār taku noaugušās lapas, bet mērkaķītis ir kautrīgs un mums nerādās. Atgriezušies uz ceļa, sadalām ūdeņus pa somām un sapūšamies ar pretodu līdzekli.
Pepe mums atklāj pirmo un vissvarīgāko džungļu pārgājiena likumu –Don’t touch anything! Kavēšanās Pepem nepatīk, viņš strauji uzsāk gaitu. Demonstrējot noteikumu nozīmi, viņš mums parāda koku, kas no vienas puses ir gluds un šķietami ērts pieķeršanās punkts atbalstam, augšā pa kalnu kāpjot, bet otrā pusē to klāj asi ērkšķi, kas momentāni saplēsīs ādu. Zem koka stumbeņa Pepe pamana mazu čūskas bērniņu koši zaļā krāsā. Es, par laimi, esmu pirmā aiz viņa un vistuvāk. Čūskiņš ir tik mīļš un skaists, bet Pepe stāsta, ka šīs odžu tipa čūskiņas mamma var sasniegt garumu līdz 3 metriem un kļūt letāli bīstama cilvēkam. Taka strauji un neērti vijas uz augšu, un jau pēc pirmā paaugstā paugura secinām, ka franču pāris ir palicis krietni aiz muguras. Sieviete mums vienkārši netiek līdzi. Pepe šaubās par viņas spēju izturēt pārgājienu, tiek domāts par alternatīvām, par atpakaļ sūtīšanu, bet sieviete ir iecirtīga – viņa grib un grib dikti tikt mums līdz. Pepe dod viņai vēl vienu iespēju. Pēc upeles pāriešanas un vēl viena kalna atkal viņu gaidām, Pepe uztraucas, ka jau vairāk par stundu kavējam maršrutu. Bet sieviete tomēr nāk un kāpj, un lēnām mums tuvojas. Pašas arī esam sviedros, jo džungļos ir karsti tveicīgs un arī lielie gumijnieki nedod atvēsinošu efektu. Bet dubļi un visas jokainās zāles un skudras, kam soļojam pāri, liecina, ka tie tomēr ir vietā. Kad sieviete tikusi līdz pakalnam, Pepe viņu nosēdina uz palmu lapām, aizdedzina cigareti, sapūš dūmus uz lapu slotiņas, ko pa ceļam sagriezis, un svilpodams ar dūmu lapām apvēdina sēdētāju. Tikai vēlāk uzzinām, ka tas ir šamanisma veids – slikto enerģiju prom dzīšanas metode. Pēc minūtēm piecām esam gatavi iet tālāk – ceļš, kā Pepe mums stāsta, tik dikti stāvs vairs nebūšot, bet priekšā tik un tā vēl 5 stundas.
Ik pa brīdim Pepe mūs apstādina un rāda dažādus augus un veidojumus. Ekvadorā esot milzums daudz augu sugu, daudz vairāk nekā jebkur citur pasaulē – vienkārši tūkstošiem un līdz piecsimt pat pāris kvadrātmetros. Vienas ogas nogaršojam, citas mums liegtas, jo ir indīgas. Uzzinām par telefona koku, kura plašais, dobjais apakšstumbrs, tam uzsitot, izdod dobju, tāli dzirdamu skaņu. Pepe stāsta, ka, šādu signālu 3x no vietas dodot, var sasaukt palīdzību, tas ir sava veida SOS signāls un citi gidi allaž uz to reaģējot. Tepat redzam arī staigājošo koku, kura saknes atdalās no koka stumbra jau aptuveni pusotru metru augstumā virs zemes un cenšas sasniegt zemi – šie stumbeņi ir melni un pat visnevainīgākajam prātam atgādinātu peni. Pepe tik smaida. Hinīna koka sakne tiekot izmantota, apkarojot malāriju – Pepe atzīstas, ka viņu šī briesmīgā slimība piemeklējot katru novembri un tad nu līdz tikai hinīna novārījums ik pa pāris stundām 4 dienu garumā. Te ir begonijas un daudzi citi augi, kas pie mums Eiropā aug tikai podiņos. Tāpat Pepe ceļ no zemes un mums rāda dažādus augļus un lietiņas – palmu riekstus, no kuriem taisa palmu eļļu. Tiek pacelta kāda augļa pusčauliņa, kura pusītes tiek smēķētājiem iedāvātas kā pelnu trauks. Ir arī auglis, ko džungļu ciltis izmantojot kā ķemmīti – to savācu kabatā – mammītei (ne jau tāpēc, ka viņa būtu izspūrusi, bet, lai papildinātu kolekciju uz vannas istabas palodzes).
Pagaršojam auglīti, kas garšo un pēc substances atgādina parastu košļeni. Sasmaržojam krustnagliņu koku un kanēļa koka mizu. Tepat ir parazītiskās liānas un arī vaniļas koks, gan bez ziediem, jo ir agrs pavasaris. Te aug arī savvaļas ķiploks – tā nu es attopos ar kanēļa un krustnagliņu dvašas druskām vienā kabatā un ķiploka lapiņām otrā. Apskatām bambusus, kas aug pa posmam nedēļā – dikti strauji. Redzam palmu tipu, kura lapas izmanto panamas cepuru pīšanai un cilšu svārku pīšanai – no tādas tiek strauji uzimprovizēts arī vēdeklītis franču kundzītei. Pa stāvākiem takas posmiem Pepe viņu ņem aiz rokas un velk augšā ar vilkšanu. Ejam un ejam, man aiz tveices aizsāpas galva un tikai, pateicoties Ingas citramonam, tieku no sāpēm vaļā. Meritai, savukārt, kājas ir uzņēmušas pašas savu, neatkarīgu dzīvi – drusku tā kā klūp, kā neklausa. Kādā posmā nonākam pie liānām un drosmīgākie iemēģina tarzāna cienīgu šūpošanos – Pepe gan tūliņ pat visus sabiedē ar stāstu, kā viņš, šādi liānojot, reiz no tādas nožāvies no 6 m augstuma, jo liāna ir pārtrūkusi. Grupā līdzi esot bijuši Eiropas dakteri, kas viņu pēc attapšanās no bezsamaņas no džungļiem nesuši ārā, jo viņam bijis plīsums mugurkaulā. Arī Pepes angļu valoda ne tuvu nav perfekta, un mums netop skaidrs, vai operējuši viņu šie dakteri, kur un kā, un kāda saistība tam ar kaut kādu stāstu konkursu, kura uzvarētājs nez kāpēc braucis uz Āfrikas safari. Skaidrs top tikai viens – kopš šī brīža Pepe vietējo vidū tiekot saukts par Dzelzs Pepi. Ēdam lenču, piesēduši uz koka stumbeņa pie upes straumītes. Abas franču meitenes spiegdamas baidās no milzu zirnekļa, kas saskaņā ar Pepes teikto ir zirnekliene stāvoklī – tālabad arī tik liela. Izrādās, ka lenču nabaga Pepe visu ceļu nesis līdzi savā mugursomā. Pēc lenča cerīgi vaicājam – vai vēl tālu. Viņš nosaka, ka nu vairāk par stundu jau nu droši vien nebūs. Ar nopūtu un smagajiem inkvizīcijas zābakiem kājās rāpjamies atkal kalnā. Pa ceļam padzeram kādas palmas augļos uzkrātu ūdeni un noredzam vēl simts un vienu džungļu brīnumu. Saprotam, ka džungļos izdzīvot var ilgi un dikti – te ir, no kā celt teltis, ir, ko ēst, dzert, ar ko ārstēt kaites. Var pat izklaidēties, lēkājot pa liānām. Tik viens neliels priekšnoteikums – ir skaidri jāzina, kurš augs un auglis kam paredzēts.
Beidzot nonākam pie upes, kas vīd kaut kur tālu, tālu lejā – te nu mums uzmanīgi, pa slīdošiem akmeņiem un krauju jātiek lejā. Pepe nozūd acīm kā stirna. Mums atliek tik vien viņam sekot. Lejām satiekam Ketchua ciematiņa bērnus, kas ziņkārīgi mūs nopēta. Pieaugušie esot ar laivām aizbraukuši, tad nu mums šie jāgaida atpakaļ. Izdalām saldumus, ja nu kādam kāds vēl palicis, un nobaudām mums piedāvāto čiču – Gijoms no tās atsakās, bilstot, ka iepriekšējo reizi tā esot garšojusi pēc vēmām un viņam nav ne mazākās vēlmes ko tādu atkārtot. Pepe mūs ir brīdinājis, ka pieaugušo piedāvāto čiču nedrīkst noraidīt – tas dikti nepieklājīgi, bet bērnu doto gan var tikai nogaršot un nav trauks jāizder. Čiču gatavo sievietes, sakošļājot un pēc tam saspļaujot traukā jukas lapas un ļaujot tām fermentēties. Tiekam pie trauka un nemaz tik traki nav – garšo drusku pēc bērzu sulām, kas sajauktas ar pienu. Nu pats gardākais dzēriens vis nav, bet vemšanas arī nebūs. Tak jau laikam svaiga mums gadījusies. Šādi pagatavota čiča var tikt arī glabāta krietnu brītiņu, tā turpina rūgt un nešaubīgi tiešām laika gaitā iegūst visai nebaudāmu garšu. Sēžam un ļaujam Pepem čalot ar bērniem. Pieaugušo kā nav, tā nav. Ieejam arī augšup pa krauju uzceltajā mazītiņajā ciematiņā. Tur ir vairākas ēkas, kurām nosacītas sienas ir vien otrajā stāvā. Apakšstāvā kuras ugunskuriņi, pulcējas bērni, žāvējas drēbes visās varavīksnes krāsā. Vispār novērojumi liecina, ka ekvadoriešiem nav tik daudz svarīgs kopējais stils kā krāsas… Visi atslābstam, kurš uzpīpē, kurš, kā es, ar svētlaimi novelk zābakus.
Pēc pusstundas nesteidzīga Ekvadoras laika pārceļamies sēdēt pie upes, kur pēc brīža piepeld arī laiva – tā vispirms otrpus upes izlaiž skolas bērnus zili baltās uniformās un citus no pilsēteles pārbraukušos, tad laivinieki izsmeļ ūdeni un brauc pakaļ mums. Pēc pāris noslāpuša motora atdzīvināšanas mēģinājumiem veiksmīgi nonākam pieturas vietā pie tilta, kur mūs, kā izrādās, jau vairāk nekā stundu gaida Horhe. Remdējam slāpes smieklīgā vietējā lāviņā – te ir, piemēram, virvītē iesieti sērkociņi – lai neaiznes. Nekad, šķiet, aliņš nav garšojis tik dievīgi…
Kravas kastē veiksmīgi kratāmies uz māju – apmierināti un laimīgi. Sebastians mūs sagaida, visu izprasa un priecājas, ka neesam palikuši džungļos. Šis ir mūsu pēdējais šejienes vakars. Pēc dušās vai peldes – kā nu kurš – dodamies uz vakariņām nu jau satumsušajā lodžā. Jau atkal ir samācies un pirmā rumarkolas kokteiļa laikā sāk atkal zibeņot – bet šoreiz nu tik spēcīgi, ka satrūkstamies ne pa jokam. Vētra džungļos ir klāt. Sēžoties pie galda, no pāris pērkona grāvieniem vēlreiz gandrīz izmetu no rokām glāzi – šķiet, ka iesperts ir tepat blakus. Pēc priekšēdiena – smalka siera suflē – pēkšņi pēc zibens spēriena izdziest gaisma. Viss iegrimst tumsā. Mums tiek sagatavotas sveces un baterijas. Par laimi Sebastians nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta – izsperti korķi nav nekas ārkārtējs un nespēj viņu apturēt no ēdiena gatavošanas. Ēdam vējā plīvojošā sveces gaismā un kā apburtas vērojam mežus – pāri džungļiem zibina un zibina šautras – izgaismojot horizontus, kokus un mākoņainos padebešus, konstanti, gandrīz ik pa sekundei. Ārkārtīga dabas varenība un spēks. Gāž arī – nu saprotam, kāpēc aizviņdienas lietiņš Sebastianam šķitis nenopietns – tagad nudien gāž palagiem vien. Bet tik ārprātīgi skaisti, ka nespējam vien beigt vakarēšanu. Beidzot tomēr ar bateriju un zem Sebastiana lietussarga dodamies uz savu namiņu – pie miera. Negaiss nav aizbaidījis ne prusakus, ne naktstauriņus zem mūsu jumta, bet gaisā manāma tikko jaušama vēsma. Guļu kā dieva ausī.
No rīta pēc brokastīm un dodamies uz Tenas autoostu. Mums pēc stundas ir autobuss, kas pa ceļam uz Kito piestāj Papallacta, kur atrodas mūsu hotelītis Las Pampas del Papallacta. Meitenes to pasūtījušas vēl pirms manas ierašanās pēc ieteikumiem Lonely Planet gidā. Šai hotelītī esot arī baseini ar karstajiem pazemes ūdeņiem, kas ārstējot pilnīgi visu, sākot no psoriāzes un beidzot ar reimatismu. Merita gan ievaicājas – nez, palīdz arī pret sāpošu sirdi? Autoostā šoferi pa puspilsētu izkliedz sava autobusa galamērķus un mums nav problēmu nopirkt biļetes un trāpīt pareizajā transporta līdzeklī. Tepat uz vietas ielas stendiņā tiek pārdots fast food – ceviche ar banānu čipšiem. Izskatās gardi. Iekāpjot autobusā, sajūtam dezinfekcijas smaku, bet visādi citādi autobusam nav ne vainas. Tas atiet laikā un man pat nav ārprātīgi izlocījies kakls, cenšoties uzvaktēt lejā bagāžas nodalījumā ievietotās somas. Merita ir lasījusi par ceļotājiem, īpaši backpack-eriem identificētu kaiti – BSA – backpack separation anxiety . Manā gadījumā konstatējam šīs slimības mutācijas variantu – suitcase separation syndrome. Tomēr slimībai salīdzinoši veiksmīgi tiekam pāri un atslābstam. Pēc autobusa atiešanas salona priekšā nostājas saskaņotas krāsas kreklā un uzvalka biksēs (aprikožkrāsas krekls un tumši violetas ūziņas) tērpts vīriņš un sāk mūs uzrunāt. Protams, skaidrā spāņu valodā. Mulsumā iedomājamies, ka tas varbūt ir šī autobusa stjuarts un stāsta mums par drošības pasākumiem. Brīdī, kad viņš priekšējiem soliem sāk dalīt bukletiņus un saklausām vārdus „plaque” un „dents”, beidzot aptveram, ka vīriņš ir komivojažieris un cenšas pasažieriem iepārdot izcilu zobu pastu. Savādā kārtā viņa centienu panākumi neizpaliek – vairāki pāri zobu pastu tiešām arī iegādājas. Mēs atlaižamies krēslos, ļaujoties izklaides nolūkos izrādītai filmai tīrā spāņu valodā.
Jau pavisam drīz mūsu pietura ir klāt – dabūjam arī savu bagāžu. Izkāpjam uz stūra – grāmatiņā teikts, ka viesnīciņa ir drusku nost no ceļa – just off the road. Bet šis ceļš ir zemes ceļš un iet stāvus kalnā. Turklāt kalni mums apkārt ir tīti mākoņos un līst. Lietus jakas mugurā un aiziet. Šī vieta, kā secinām, ir 3200 metru virs jūras līmeņa, un elpa ik pa brīdim jāvelk pa diviem lāgiem. Tas iešanu ar koferi un mugursomām pret kalnu nepadara vieglāku. Vaicājam vietējiem – tie saka, augšā, tik augšā un aiz līkuma. Bet aiz līkuma ir vēl viens līkums un vēl viens līkums. Spēki zūd zibenīgā ātrumā. Nonākam pie kādas kafejnīcas un baseiniem, aiz kuriem ceļš sadalās – riskēt uzkāpt nepareizajā kalnā negribas. Dodamies vaicāt pēc padoma. Sieviete aiz letes pēc mana kropļotā vaicājuma spāniski uzreiz atsaucas angliski un saka – vieta, uz kuru ejam, ir viņu pašu otra viesnīca un esot kalnā pēc 300 metriem. Vai mums vajadzīgs auto? Atbildu apstiprinoši un to nenožēlojam, kad pēc minūtēm 15 viņa uzved mūs arvien stāvākajā kalnā gabalu, kas, manuprāt, stipri pārsniedz 300 metrus.
Pēc lenča apakšstāva restorāniņā iekārtojamies istabelē, kuras kvalitāte krietni cieš no salīdzinājuma ar mūsu džungļu lodžu. Te nav apkures, bet ārā un arī istabā ir stipri vēss un mēs drebināmies. Saprotam, ka vienīgais risinājums ir mesties karstajos avotos. Peldkostīmos iekāpušas un dvielī ietinušās traucamies uz baseiniem. Viens ir ārā – stipri vēsāks, un otrs tādā kā aizsienē – tur ir dikti labi. Iegrimstam kā karstā vannā – visas maliņas izsilst līdz kaulam. Tā nu vannojamies te pa āru, te pa iekšu, kamēr pirkstu āda sačokurojas kā rozīnes. Nu ir silti un labi. Esam ar mūsu viesnīcas saimnieci sarunājušas arī masāžu pirms vakariņām – te tā ir lētāka nekā piedāvāts lodžā un liekas, ka ķermenis ir ko tādu pelnījis. Saģērbušās silti, vēl izejam apgaitā pa perimetru, bet ar katru brīdi kļūst arvien tumšāks un tuvojas masāžas laiks. Es esmu pirmā – dodos līdzi Pakitai uz blakus ēku. Viņa mani nogulda uz matrača uz grīdas, kam pāri tādas kā līdztekas. Man nav pat jānoģērbjas, vēl pa virsu tiek uzlikta sega. Ieliekot seju tai paredzētajā caurumā, saprotu, ka trūkst gaisa – jau tāpat augstuma dēļ ir bijusi dubultelpa, nu jau jāvelk iekšā ar spēku vai trīs reizes. Tieku uzsildīta caur segu ar siltu pūtekli (sildītāju) un tad pēkšņi saprotu, ka pa mani tiek bradāts. Drusku satraucos, un, ja nu mana mugura to visu neiztur un vienkārši salūzt? Bet bažas ir veltas, turklāt tālākais process ir dikti patīkams – galvas un pēdu masāža un noslēgumā tiek izdrebināts viss ķermenis. Ak, cik labi… Palaižu tālāk uz masāžu Ingu, un pārliecinu Meritu, ka arī viņai nekaitētu šāda apstrāde. Pēc masāžām liekamies uz auss – zem biezum biezām segām drēgnajā istabā. Esam ieplānojušas vēl no rīta pirms brokastīm pasildīties baseinos. Turklāt, uzsākot vakara pastaigu, kompleksa otrā galā esam ievērojušas vēl divus, stipri lielākus kūpošus baseinus, ko vēlamies iemēģināt. Tūliņ pēc mošanās visgrūtāk, gandrīz neiespējami ir uzvilkt joprojām slapjo peldkostīmu aukstajā istabelē, bet, ielienot karstajā ūdeni, atkal smaidām. Pēc vēl vienas pastaigas 12 ierodamies recepcijā, lai sagaidītu mūsu gidu – Hulio esot sarunājis, ka mūs kāds paķers un vedīs tālāk uz Latakungu. Pārsteigtas redzam, ka šis nezināmais gids ir Hulio pats! Priecīgas metamies mašīnā un dodamies ceļā.
Ceļš ir garš, rīta peldes un masāžas ir mūs nogurdinājušas, snaužam un pa brīdim vērojam, kā atkal aiz stikla strauji mainās ainava un veģetācija. Līdz Latakungai ir kāds gabaliņš, bet ceļš ved pa lielo Pan-Americana šoseju un ir labs. Pa ceļam Hulio norāda uz mākoņos tīto Kotopaksi vulkānu – tā ir vieta, kur viņš tūristu ved visbiežāk. Viņa un draugu izveidotā kompānija saucas „Compania de Guias de Montana”. Parasti viņa vadītā tūre aizņem vismaz 8 dienas, jo pirms kāpšanas Kotopaksi, kas ir augstāks par 5000 m, ir jāuzkāpj kādā mazākā kalnā aklimatizācijai. Augstākais kalns un kāpšanas vieta Ekvadorā esot Čimborazo vulkāns, bet tas esot stipri bīstamāks par citiem, jo tur esot noledojušas nogāzes, pirms kāpēji nonāk pie sniega klātajām takām. Mēs tik augstu negrasāmies, saprotam, ka mums nav ne laika, ne aprīkojuma doties tik nopietnos kāpienos (nedz fiziskās sagatavotības, kā klusi čukst sasodītā un neapklusināmā godīguma sajūta).
Latakungā ierodoties, redzam ielas pilnas ļaužu, īpaši pie kapiņiem manāmi ļaužu pūļi. Izrādās, šodien, 2. novembrī, Ekvadorā ir mirušo piemiņas diena un tie ir vērā ņemami svētki. Iekārtojamies Rosim viesnīcelē, kas maksā aptuveni tieši 12 USD per pers ar brokastīm un piedāvā attiecīgu istabas kvalitāti jeb tās trūkumu. Istabā logu nav, vannas istabā nav nekādas ventilācijas, bet toties cena un centrālā atrašanās vieta ir lieliska. Mēs dodamies apgaitā pa pilsētu, lai atrastu baterijas fotoaparātam un turpinātu līdz šim futilos pastkartīšu meklējumus (varu pastāstīt, ka pastkartītes izdevās atrast vien pie Kito, pēdējā brauciena dienā, kālabad plašā kartiņu sūtīšana šoreiz diemžēl izpalika). Ārā silts, spīd saule, bet jau pēc pusstundas gājiena uznāk milzu lietusgāze un negaiss. To pārgaidām zem jumtiņa piemājas galerijā. Uz rūtiņu lapām lasām, ka šeit iekšā ir, piemēram, valsts kases telpas. Vērojam dzīvi, kas dun mums garām un visa vērsta virzienā uz kapiņiem. Pēc lietus dodamies burzmas virzienā – uz kapiņiem. Ielās pūļi, tepat uzstutēts arī atrakciju parks. Ielu pārdevējiem pilnas malas, te pārdod visu ko – plastmasas pušķus kapiņiem, tumīgu tumšsarkanu dzērienu, kas garšo pēc plūmju biezsulas ar augļu gabaliņiem un garšvielām, plācenīšus, cūkgaļas strēmelītes no veselas ceptas cūkas, keramikas krustiņus un ziedu klēpjus. Ieejam arī kapiņos – te aizbetonētās aizžožās liek zārciņus, ko pēc 5 gadiem izķeksē un pārliek kauliņus mazākā kastītē, ko atkal noglabā aiz sienas. Aizžožas priekšā ir plauktiņš, uz kura tad nu tiek uztupināti pušķi, pie tiem piespraustas vizītkaršu virtenes – kā mums pēc tam stāsta Hulio, šajā dienā pēc ekvadoriešu ticējumiem mirušo gari atgriežas uz zemes un skatās, kurš viņus atceras, kurš ne. Tad nu vizītkartes tiek atstātas, lai gars izlasa, kurš ir ieradies to apciemot (ja nu apciemojuma brīdī gars būtu bijis nodarbināts ar ko citu kaut kur citur). Uz vizītkartes ar roku tiek pierakstīti klāt arī vēl nepilngadīgie ģimenes locekļi un vecie ļaudis. Uz plauktiņa tiek atstāts ēdiens un trauki ar minēto plūmju biezsulu. Hulio pēc tam stāsta, ka nabadzīgākie ļaudis pēc tam kapiņos šo ēdienu notiesā, tas esot pat tāds kā gluži oficiāls sabiedrības centiens pabarot nabagos – jo visiem tak esot skaidrs, ka gariem ēdiens īpaši nav vajadzīgs.
Izejam cauri tirdziņam, kur turziņās pārdod pupiņas un ceptus tārpiņus, kā arī porcijas ar citiem ēdieniem, kas nav īsti atpazīstami. Viens no tiem ir milzīgi kluči ar kaut ko, ko atšifrējam tik pēc piedāvātā gabaliņa pagaršošanas – tā ir zilcgaļa. Garda. Cita veida ēdienu iekārojam, jo tas izskatās pēc cūkgaļas strēmelītēm, bet mūsu šķībi greizi izteiktā vēlme to iegādāties tiek noraidīta, nesaprotam – varbūt viņi domā, ka gribam pārdevējas fotografēt. Uzēdam uz vietas pannā taukos ceptus plācenīšus ar pildījumu, kas izrādās siers un sīpoli. Garšīgi. Viesnīcup ejot, Inga vēl paņem saldo ēdienu – saputotus olas baltumus ar augļu gabaliņiem vafelītē. Izcili.
Septiņos tiekamies viesnīcā ar Hulio un dodamies vakariņās – tā kā esam viņu nolīgušas par gidu, maksājam ne tikai par katru dienu, bet mūsu pienākums ir viņu arī pabarot un izguldināt. Pilsēta ir satumsusi, grāmatiņā ieteiktie restorāni ir ciet un vispār nekas neliecina par jebkādu dzīvību ēšanas ziņā. Pēc pusstundas attopamies ātrās ēdināšanas vietā, kur dod tik vien kā ceptas vistas. Bet rīt būs atkal jauna diena!
Brokastīs atkal olas un gardumgarda svaigā sula no nezināma augļa. Braucot ārā no Latakungas, izejam riņķi arī pa lielo tirgu, lai iegādātu augļus ceļam. Tantuki hūtītes sēž aiz augļu kalniem, jaunas meitenes hūtītēs un baltās zeķēs ar uz muguras uzsietiem bērniem turpat maļas apkārt. Pāris vietās no stendiem brīvajās vietās vīri spēlē volejbolu. Spēlē noraugās arī kārtībsargi zilgani plankumainās formās. Iegādājamies jokainas plūmītes, mazus, mīlīgus banāniņus (zaļie lielie domāti cepšanai) un zemenes un traucamies tālāk. Asfalta ceļš drīz vien beidzas un mēs braucam pa līkumu līkumiem uz augšu vien. Hulio ir pulkstenis, kas uzrāda, cik augstu virs jūras līmeņa atrodamies. Zem mums paveras plašas ielejas, ganās aitu bari stāvās nogāzēs, ko pavada krāsainās seģenēs tērptas ganes hūtītēs vai mazi ganiņi. Veģetācija atkal nomainās, kļūst sausāks, smilšaināks. Manām arī kaktusu audzes. Arī Hulio velk ārā fotoaparātu un piestāj uz bildēšanu.
Mūsu galamērķis ir ezers Kilotoa vulkāna krāterī. To nav iespējams redzēt piebraucot. Zilie ūdeņi atveras pēkšņi, izejot cauri šaurai ejai klintsakmenī. Te sākas celiņš uz leju, līdz pat ezera malai. Gidā teikts, ka noiešanai vajagot 30 minūtes un divtik daudz – lai uzkāptu atpakaļ. Pa celiņu kursē arī mūļi vietējo, krāsaini tērpto bērnu pavadībā, lejup tie skrien straujā solī, ka smiltis vien noput, bet augšā lēnā solī nes tūristus, kas paši šo kalnu pieveikt nespēj. Mēs esam optimisma pilnas – kas gan mums jaunām, skaistām, neprecētām, ko neuzkāpt pa taciņu kalnā. Bet, uzmanīgi lavoties lejā pa smilšu kaudzēm, pa slīdošām klintiņām un stāvām, jo stāvām kraujām, mans optimisms ar katru minūti dilst. Skaisti ir ļoti. Vējš nes pa gaisu smiltis, fotoaparāts jāpaslēpj zem jakas. Turklāt spēkā atkal ir dubultās elpas princips – šis krāteris atkal ir pārāk augstu virs jūras mūsu nepieradušajām plaušām. Nonākot lejā, gremdējamies klusumā pie ezera malas. Ezera ūdeņos nekas neaug un zivis nedzīvo – tur ir pārāk daudz minerālu. Bet ūdens ir rāms un dziļš, apkārt slejas asas un augstas krātera malas, pa nogāzēm savā nodabā klaiņo aitu bariņi. Nokāpšanai mums ir vajadzējis krietni vairāk par 30 minūtēm. Nolemjam atpakaļceļā uzticēties mūļu mugurai. Inga, kas ir fiziski daudz labāk sagatavota, kāps pati un aizsteidzas mums priekšā, lai mūsu mūļošanos iemūžinātu bildēs. Nemaz tik droša sajūta uz tāda mūļa vis nav, mūlis rāpjas augšup gar pavisam stāvās kraujas malām, reizēm iespītējas un nekust un reizi pat mēģina skriet atpakaļ lejā līdzi uz pretimnākošajiem (lēkšojošajiem) kolēģiem pa smilšu kaudzi. Meitene, kas pasē manu mūli un ir ieķērusies tam astē, vai nu lai ļautu tam vilkt sevi uz augšu, vai lai neļautu tam aizskriet nezin kur, to tomēr novalda un sārtiem vaigiem elsdama kāpj gandrīz bez pauzēm. Gandrīz pie pašas augšas man jālec nost un jāmaksā ragā – 10 USD. Es tik priecājos, ka tāda iespēja ir bijusi un naudas nav žēl nemaz. Gaidu Meritu uz mūļa – pēc krietna brīža samanu viņu tālu takas lejasdaļā. Bildēju viņu dažādos rakursos. Izrādās, kā viņa stāsta, no mūļa beidzot norāpusies, viņas mūlis ir bijis stipri slinks un turklāt iespītīgs – ne par ko negribējis viņu nest kalnā. Viņa ar to risinājusi gandrīz filozofiskas sarunas, lai kaut ko panāktu. Pa to laiku mums par apbrīnu augšā tikusi arī Inga. Mēs ar viņu dikti lepojamies, bet Hulio, kas mūs gaida pie automašīnas, skaidrojam, ka pie mūsu negribēšanas kāpt augšā vainīga, protams, ir nevis nevarēšana, bet augstums. Viņš mums – loģiski – tic uz vārda.
Atkal dodamies ceļā, esam paredzējuši pusdienot Black Sheep Inn un tad braukt pa īsāko ceļu tālāk uz Santo Domingo des los Colorados, kas atrodas jau Andu kalnu otrā pakājē, uz Klusā okeāna pusi. Hulio gan izsakās skeptiski un sakās dzirdējis, ka ceļš esot neizbraucams. Nodomājam pēc lenča ēdvietas saimniekiem pavaicāt. Ceļš turpina vīties un locīties, ik pa brīdim mūs pametot gaisā, tomēr kopumā šim zemes ceļam nav nekādas vainas. Traucam garām melnām govīm un cūķelēm, kas ganās pakājēs, redzam arī pa kādai retai lamai. Uz būdiņu betona sienām ik pa brīdim uzkrāsots numurs 18 – Hulio skaidro, ka tas uzkrāsots pirms diviem gadiem vēlēšanu kampaņas laikā – un numurs 18 ir sociālistu partijas skaitlis. Te kalnos dzīve ir daudz nabadzīgāka un sociālistu partija ir populāra. Traucamies tālāk un secinām, ka mūsu iecerētā lenča vieta ir ciet – uz rūtiņu lapas tā arī rakstīts CLOSED. Pabraucam gabaliņu atpakaļ un ēdam lietusmeža hosteļa restorāniņā – te ir atkal fixed menu, turklāt Hulio mums skaidro, ka šeit apkārtnē visos restorānos ir saskaņota ēdienkarte – un ienākumi iet kopienas kopējā fondā, lai tos pēc tam vienlīdzīgi sadalītu pa ģimenēm. Nu, vai nav sociālisma aizsākumi? Tā visa rezultātā, protams, cieš kvalitāte, bet vienlīdzība ir – tātad, ja te ēdam atkal kartupeļu zupu un cālīti ar rīsiem un kartupeļiem, tad šāds ēdiens tiek piedāvāts it visos apkaimes restorāniņos. Tomēr gardu muti visu nolokām, lejā vēl iepērkam ceļam svaigi ceptas maizītes – smaržo pa visu māju. Hosteļa saimnieki Hulio pastāsta, ka ceļš esot pieveicams un izbraucams. Drosmīgi dodamies ceļā.
Pamazām ceļu un kalnu galotnes ieskauj mākoņi, esam tiem tieši pa vidu. Braucam un braucam, un braucam, un braucam. Līdz ap sešiem izbraucam virs mākoņiem un vai pamirstam aiz dailes – riet saule, esam vairāk kā 3000 m virs jūras, virs mākoņiem, nu īstā dieva sēdeklī. Saule riet oranži krāsaina, kalnu muguriņas vīd caur biezpiena grumbuļos sakultiem mākoņiem – nu ja, saka Hulio, tur lejā, tur ir cloud forest jeb mākoņu mežs! Bildējam un skatāmies, un nespējam atrauties. Esam ceļa krustojumā. Garām jājošais vietējais izstāsta, pa kuru no celiņiem mums jādodas tālāk uz ciematu Las Pampas (tulkojumā – līdzenumi), kas ir pa ceļam uz Santo Domingo. Saulei norietot, pamazām iestājas tumsa. Un dīvainā kārtā ceļa kvalitāte ievērojami pasliktinās. Īsti reizēm pat nevar saprast, kur tieši ceļš aiziet, tas ir grumbuļains un bedrains, un ātrumu nākas samazināt no 50 uz 30 km stundā. Iet stunda, otra, no ceļa gala un Pampām nav ne vēsts. Turklāt šķiet, ka ceļš joprojām neiet uz leju – nu kā var doties uz ciematu ar nosaukumu „Līdzenumi”, turpinot braukt kalnā? Stājam pie mājām vaicāt – nē, tomēr esam uz īstā ceļa. Mums saka – līdz Pampām 40 minūtes un pēc tam līdz asfaltam vēl stunda. Uh, nāk jau astoņi un sagurums. Nākamajam, kam pēc stundas vaicājam, arī pie rokas ir atbilde – līdz Pampām 40 minūtes! Jūtami, laika izpratne un precīza prognozēšana šeit nav spēkā.
Beidzot ieceļojam Las Pampas – tas ir mazītiņš ciematiņš, kura nav ne manā, ne Ingas grāmatiņā. Vaicājam pēc naktsmītnes, jo galu galā varētu jau turpināt ceļu arī rīt. Viss izskatās gana aizdomīgi – bet šoferītim pieder gala vārds. Sameklējam arī vietējo viesnīceli, virs kuras nav pat uzraksta, bet tā, izrādās, ir pilna – mums iesaka iet uz pretējo būdeli, tur varot būt kāda guļvieta. Pieejam pie koka mājas, Hulio nepārliecinoši pieklauvē un priecājas, kad atbildes nav. Viņš saka – nē, viņš labāk nepaliktu koka mājās, jo koka mājās mēdzot mist little animals. Mums ar meitenēm vesela smieklu jūra par to, kas varētu slēpties zem nosaukuma „mazie dzīvnieciņi”. Galu galā tur varētu rušināties i pat mazi zilonīši. Es tikai priecājos par Hulio priekšlikumu izdzert kafiju un tomēr mēģināt turpināt ceļu uz Santo Domingo. Kafiju dzeram vietējā lāviņā/kafejnīciņā, kur vietējie skatās futbola maču no Eiropas. Tepat ir arī vietējo čalošanas un tusiņa vieta. Sporta laukumā, kam pāri sastatnes ar jumtu, spēlējas bērni. Merita ātri atrod vienu valodu ar Karīnu (dažos vārdos, jo Karīnas angļu valodas vārdu krājums ir ierobežots), kura piedāvā mums savu matracīti un vēl vienu mazu lāviņu, ja mēs varot četratā uz tā sagulēt. Esam patiesi aizkustinātas, tomēr atsakāmies un atkal dodamies ceļā.
Pa ceļam trīs reiz jāmaksā ceļa maksa (tam priekšā bomis, un nevar saprast, vai tas nav vienkārši smalks piepelnīšanās veids tuvākās mājas iedzīvotājiem), bet ceļa kvalitāte arvien sarūk, turklāt, ja pampās mums teikts, ka līdz šosejai ir 40 minūtes, pēc pusstundas brauciena taujājam atkal un šajā minūšu skaitā nav mainījies nekas. Mums jau smiekli caur asarām. Tumsā auto klumburo pa kaut ko, kas līdzinās ceļam. Hulio veiksmīgi izvairās no dažādiem mopēdistiem un govīm, kas mēdz pēkšņi iznirt no tumsas. Beidzot ar atvieglotu nopūtu tiešām nonākam uz šosejas – nu jau līdz Domingo vairs tikai viens pūtiens. Iekārtojamies iepriekš noskatītā nedārgā viesnīcā, kur ir arī nedārgs karstā ūdens trūkums un uzcenojums par kondicioniera pulti. Ārā atkal suta – esam beidzot nobraukuši no kalniem.
Brokastīs šoreiz nav pat olu, bet tas mūs nesarūgtina – sula tik un tā ir svaiga un garda. Pilsēta, kam uzmetam aci, neizskatās tieši ne pēc kā. Šodien Hulio mūs ved pie Santo Domingo apkārtnē mītošās cilts Tsachila burvjiem un šamaņiem. Nedomājiet – tas nav viens un tas pats. Lūk, burvis strādājot tikai ar sliktajām enerģijām, kamēr šamanis pārvaldot i labās, i sliktās enerģijas. Burvji pārsvarā nodarbojas ar sāpju un lāstu, un visādu citādu problēmu noņemšanu. Iebraucam pagalmiņā 9 km no Santo Domingo. Pēc nelielas sarunas mums pieprasa 20 USD no visiem un ielaiž telpiņā aiz aizkara vērot rituālo ceremoniju. Hulio nav īpaši labs tulks, trīs teikumi no burvja puses, kas tērpies parastā oranžā t-kreklā un nemaz nav sakrāsojis matus, kā esam redzējušas bildēs, pārvēršas tikai pāris vārdos no Hulio puses. Es sāku pa īstam novērtēt tulka profesijas kvalitātes aspektus.
Burvim blakus sēd sieviete krūšturī, bet priekšā ir tāds kā altārītis, kā plauktiņš ar diviem krustā saliktiem cilts šķēpiņiem, ar stikla lodēm, degošām svecēm, miroņgalvu stiklā, vūdū lellīti un vēl visādiem brīnumiem. Sievieti burvis pa brīžam apspricē ar pēc ziepēm un eikalipta smaržojošu šķidrumu, ko vispirms iemalko no milzīgas plastmasas kannas un tad caur muti uzspurc viņai. Tāpat viņš ievelk mutē dūmus no cigaretes un tos pūš virsū sievietei un svecītei, un akmeņiem, ar ko veikli manevrē pa perimetru. Te ar svecīti tiek uzvilkts krustiņš sievietei uz pieres, te rokās iedoti akmeņi, te ar akmeni tiek vilktas līnijas uz sievietes ķermeņa daļām. Pa brīžam burvis ievelk mutē arī alkoholu un to pūšot izspricē uz visa, kas atrodas apkārt. Dezinfekcija? Viņš turpina pie sevis kaut ko purpināt, saprotam vien tik, ka visu slikto prom un visu labo klāt, un svētī, svētī, svētī. Ceremonija noslēdzas ar pāris pūtieniem, kad vīriņš alkoholu uzspricē uz aizdedzinātas sveces un pār visu galdiņu aizveļas milzīgs uguns vilnis. Alkohols ātri vien nosvilst. Promejot burvis iedod sievietei zālīšu uzlējumu, kas vairāk reiz dienā jāieziež deniņos un tad, rokas mutei priekšā saujās saliekot, 3x dziļi jāievelk elpa.
Kad sieviete apģērbusies un aizgājusi, burvis mums turpina stāstīt strauji un bez elpas –nu tik vien no Hulio saprotam, ka sievietei regulāri katru dienu esot galvassāpes un mājās problēmas. Burvis tik atkārto – todo, todo, todo… Visu viņš prot atrisināt. Turklāt pie viņa braucot daudzi – no tālumu tālumiem. Burvim laikam esam iepatikušies, jo maksa tiek samazināta uz 10 USD. Apejam vēl pa pagalmu, aiz būdiņas ganās melna cūka, kas izrāda vēlmi uzbrukt Meritai, bet par laimi ir piesieta. Piemājas šķūnītī ir iekurta uguntiņa un tur ir tādā kā pirts vieta. Ugunskurā karsējas akmeņi, tad tie tiek iemesti zemē izraktā bedrītē, kur ir nedaudz ūdens un dažādas lapas – tad tur uz ķeblīša virs cauruma personu apsēdinot, un, pāri uzliekot auduma pārklāju, cilvēks varot tvaicēties.
Saimniece pastāstījusi Hulio arī par jaunatvērto Tsachila cilts muzeju, to nu dodamies meklēt. Nobraucot no šosejas uz zemes ceļu, komiskās šausmās saskatāmies – vakardienu atceries? Tomēr ceļš uz muzeju nav ne tik dikti garš, ne grumbuļains. Pa ceļa pārbraucam upi, kur vietējās sievietes mazgā veļu. Un tad jau muzejs klāt. Pirms mums to apmeklē grupa no vietējās pašvaldības, kā uzzinām. Tā ir ieradusies ar party bus – busu ar solu rindām un vaļējiem sāniem. Tiek filmēts un čalots. Mums tūrīte notiek atsevišķi. Meitene Tsachila cilts tērpā – krāsainā audumā ap vidu, krāsainā topiņā un raibām lentēm matos, kā arī melnām uzzīmētām svītrām uz sejas, rokām un kājām – stāsta daudz un dikti, bet jau atkal pieklibo tulka pakalpojumi. Mums ierāda jau redzētajai līdzīgu, bet etniskāku pirts vietiņu, stāsta par to, cik īpašiem jābūt akmeņiem, jo tiem ilgi jātur karstums. Ejam tālāk un apstājamies pie cilts simboliskā koka, ko atpazīstam kā džungļos redzēto telefona koku. Pie koka virs ugunskura katliņā sautējas Napi koka saknes un zari – tā esot halucinogēna viela, ko šamaņi izmanto, lai ieietu sevī un uzzinātu šo un to par pasaules kārtību. Ja gana nekoncentrējoties uz atvērto sapņu pasauli, tad varot arī ciest no sliktas dūšas. Pa džungļu taciņu dodamies tālāk uz etnisku māju/būdu, kas iekārtota pēc senajām tradīcijām, ugunskurs vidū, virs tā plauktiņi ēdiena glabāšanai, jo dūmi atbaida knišļus, stūrī, piepacelta no zemes pīta gulta. Nonākam arī pie ēkas, kur iekārtots šamaņa galdiņš. Mums demonstrē attīrīšanas rituālu – Merita piesakās par eksperimenta trusīti. Šamanis šoreiz ir jauns un satērpts etniskajā kostīmā. Viņa matu priekšdaļa nokrāsota oranža un saziesta stingra, uz tās uztupināts balts kokvilnas aplītis – miera simbols. Tsachila nekad neesot bijuši karotāji. Jaunais šamanis šamanismu esot pārmantojis no tēva un vectēva. Gan viņam vēl jāmācoties un jāstrādājot kopā ar tēvu, lai apgūtu smalkākās buršanās nianses. Atkal jau redzam ar muti uzspricētu šampūnšķidrumu, aizdedzinātas cigaretes dūmus, kas iepūsti lapu slotiņā un apvedināti ap Meritu. Viņa sēž aizvērtām acīm un cenšas nesmieties (atceramies Pepi!). Apskatām vēl upē iebūvētu un kokā ieceltu zivju un attiecīgi zvēru slazdus. Redzam arī agrāko cilts mirušo apbedīšanas tradīcijas liecinieku – koka matracīti, kurā ietinot nomirušo un tad tur atstājot, kamēr ģimene jādodas tālu prom celt jaunu māju, jo vecā paliek mirušajam. Tas gan esot tīri etnisks priekšmets, šobrīd vairs tā, protams, nedara.
Kopējā ēkā mums tiek demonstrēti arī Tsachila cilts mūzikas instrumenti un dejas. Melnās līnijas ap rokām esot aizsardzības nolūkos un arī uz mūsu rokām tiek tādas uzvilktas – brīdinot, ka no šī augļa iegūtā krāsa pieņemsies spēkā un turēsies līdz pat 10 dienām. Ceļamies kājās un piedalāmies arī dejā, nu ko darīt – ja nu meitenes tik dikti to vēlas.
Pametot cilts lietas aiz muguras, dodamies tālāk uz ūdenskritumiem pa ceļam uz Portokito. Viss kļūst zaļāks un zaļāks. Ap mums zaļo banānu plantācijas, to palmu plantācijas, no kurām iegūst eļļu, ananāsu lauki. Pusdienojam Portokito. Atkal ir karsts un saulains. Esam arī atgriezušies kapitālismā – šeit var dabūt arī ko vairāk par fixed menu. Ir garšīgi – es ēdu gaļiņu – man tās pietrūcis – citādi tik cālis, cālis vien. Ingucis uzkož garnelītes, Merita foreli. Apkārt ap pusdienu terasi dzied putneļi. Hulio pēc ēšanas vēl palien zem auto – vajagot tomēr pārbaudīt, kas bija tā baisā skaņa, ka sāka parādīties īpaši grubuļainajā ceļa posmā. Jā, esot kaut kāds cilindrs saplacināts, to tagad vajagot piesiet… Labi, ka mums nenākas pašām jebko no tā saprast. Pa ceļam tālāk uz Mindo piestājam pie ūdenskritumiem. Pa džungļu taciņu aizbrienam līdz kritumam – skaisti gan. Tikai bildēs vis īsti neiekļaujas. Te džungļu ēnas satraucē, te skudras sāk kājās kost, te vienkārši visu ūdenskrituma garumu nevar rāmī dabūt iekšā. Dodamies tālāk – šovakar paliekam Mindo, kas ceļvedī aprakstīta kā mega tūristīga vieta. Es jau pat sāku drusku cerēt uz pastkartēm. Mindo ir tikai pāris stundu brauciena attālumā no Kito, tāpēc kitoieši te šad tad atbraucot atpūsties. Ieleja arī ir mākoņmeža klāta un īpaši pazīstama ar putnu vērošanas vietām un orhideju dārziem.
Braucam lejup jau atkal pa grubuļainu ceļu un meklējam pēc grāmatiņas izvēlēto lodžu. Šovakar gribam nakšņot civilizēti – nākamajā naktī taču atkal jāapmetas pie Santjago uz matrača. Izrādās mūsu viesnīciņa Mindo Gardens Lodge atrodas pašā ceļa galā – cauri visai Mindo un vēl mazliet. Bet vieta ir izcila. Mēs esam vienīgie viesi. Pie recepcijas uzstādītas vairākas ar šķidro medu pildītas barotavas un gaiss dūc – sākumā gandrīz gribas atgaiņāties – kas tie par milzu vabuļiem??? Bet nē – ak, tie taču kolibri. Bariem vien uz medu saskrējuši. Šaudās kā milzu spāres un zum un dūc. Tomēr nosaukums „Kolibri” neko neizsaka, šos putneļus vajadzētu saukt par dūcputniņiem vai zumputniņiem. Tā dobjā dūkšana man vienkārši ‘norauj jumtu’. Apbrīnojami sirreāla sajūta. Nobildēt gan šos brīnumus ir vidēji neiespējami – to spārni kustas tik ātri, ka fotogrāfijās manāms tikai putna ķermenītis – kā tāds kunkulis bez spārniem… Dzīvojam namiņā, pa kuru cauri džunglim jāiet minūtes piecas. Gar divstāvu namiņu tek upīte, iemidzinoši šalcot, un rodas pilnīgi no ārpasaules atrauta sajūta. Lai tomēr pilnībā neatrautos no visa, sarunājam, ka Hulio mūs ved vakariņās uz pilsētu (izmaksājam, protams, mēs, viņš ir tikai šoferis). Esam sameklējušas kafejnīcu -saimniece ir vāciete un tiešām, apkārt baltie vien. Bet ēdiens ir dikti gards. Fonā kaut kur ciematā dārd mūzika – nesaprotam. Saimniece skaidro, ka šodien esot noslēdzies sieviešu futbola čempionāts un Mindo komanda uzvarējusi – tad nu iet pa gaisu svinības. Un, lūk, esam jau atpakaļ savā viesnīciņā, vēl iedzeram pa glāzei vīna un stāstām mednieku stāstus. Arī Hulio atraisījies un iedegas, par saviem kalniem stāstīdams – kur tik viņš nav bijis, i Dienvidamerikā, i Francijā, i Nepālā kāpt. Ar Inguci par Nepālu abi sadziedas – tā ir, abiem līdzīga pieredze.
Ingucis mostas drusku sadrūmis, viņu visu nakti mocījuši vēl no džungļiem Tenā nepārgājušie kodumi. Bet iespēja apciemot kakao plantāciju un uzzināt, kā tiek gatavota šokolāde, liek atplaukt arī viņas sejai. Tas noteikti sagadījies īpaši priekš viņas – es daudz vairāk biju cerējusi uz kafijas plantāciju aplūkošanu. Informācija atkal mums tiek sniegta spāņu valodā – esam nodzīvojušās tik tālu, ka katru otro teikumu jau bez maz saprotam. Hulio tulka prasmes pa nakti nav uzlabojušās. Mums tiek ierādīts viss šokolādes gatavošanas process. Vispirms nogaršojam kakao pupiņas pa tiešo no augļa – ap tām ir saldena, slidena masa, garda gana, bet no šokolādes garšas ne vēsts. Izrādās, pēc izņemšanas no augļa apvalka pupiņas tiek fermentētas sešas dienas. Paceļot kastes pārklājumu, saožam alkohola dvaku. Tikai pēc tam tās liek žāvēties saulē un vējā. Tur tās pavadot vēl 6-8 dienas, līdz ir pilnīgi sausas. Nu gan jau garša sāk atgādināt kakao. Pēc tam pupiņas grauzdē, un, lūk, nu jau raksturīgo garšu un aromātu vairs nesajaukt ne ar ko. Man gan no tās pārpilnības pamazām jau metas slikta dūša. Pēc tam visu samaļ un ar ventilatora palīdzību izvētī kakao no miziņām, kas ir daudz vieglākas un ar vēju aizpūšas prom. Un, lūk, karstā sausā telpā pupiņas tiek saspiestas ar hidraulisko spiedi – ārā tek tikpat kakaoīgi smaržojošs sviests – to var droši izmantot kā ķermeņa sviestu, ja vien smarža nešķebina. Karstumā masa pamazām sakūst vienā gabalā un divos citos bunduļos tiek veldēta.
Nokāpušas no nama industriālajai darbībai nodotajiem augšstāviem, sēžamies pie galda. Mums priekšā tiek likta kakao masa, kas pati par sevi ir rūgtena un dikti stipra, bet, piejaucot pat mazītiņu drusku cukura, garša pilnīgi pārvēršas. Un tā ir jau īsta šokolāde. Pagaršojam to ar kakao pupiņu medu, ar ingvera sīrupu, čili un kakao barbekjū mērci. Dīvaini. Ingucis tik slavē un priecājas. Mums tiek arī no vietējās ražas cepts braunijs. Te ir arī pašu audzētā organiskā kafija, kas smaržo pa gabalu – izcili atsvaidzinoši pēc šokolādes saldmes.
Nu jau ceļš ved uz pēdējo pieturas posmu – pasaules vidu jeb ekvatora līniju. Apkārt atkal kļūst smilšains un sauss. Mitad del Mundo ciemats pats par sevi gan ne ar ko neizceļas. Bet, kā smejies, šejienes suvenīru veikalos kartiņas gan ir atrodamas. Bet ko nu vairs, nu jau vairs nav laika tās uzrakstīt. Sabildējam obligātos latitude 0 skatus un dodamies atpakaļ uz Kito.
Nākamais rīts vēl mūs uzved Teleferico – jeb kalnā vienā Kito ielejas malā. Tur ir 4200 m virs jūras un atkal jau elpa – klakšķ – ciet. Pār Kito klājas mākoņi un neredzam skaidrā laikā saskatāmos Kotopaksi un citus vulkānus, bet iespaidīgi tik un tā. Pēc uzbrauciena atkal nobrauciens mazajā vagoniņā un esam nopelnījuši kafiju un Kito lokālos labumus – kukurūzas plāceņus ar dažnedažādiem pildījumiem. Dažiem, gan viņi iemanījušies pielikt papriku. Dzeram arī sulas glāžu glāzēm – kas zi, kad atkal dabūs…
Man laiks uz lidostu, bet meitenēm vakarā paredzēts kāpt autobusā un 10 stundas ceļot uz Quenca. Mājās nobraukusi nospriežu – nu bija, bija ko vērts. Un ir arī trīs svarīgie „wow” elementi – džungļu negaiss, saulriets virs mākoņiem un zumputniņi.
