Sākotnējie dati: Divi pusmūža vīrieši Mārcis un Ervīns. Plānotais laiks: Nedēļa. Mērķis: Nav.
Pirms nakts lidojuma mēs abi bijām ellīgi noguruši – Rīga šķita draudīga, bet varbūt tieši tāda tā arī bija. Daži malki, un mēs iekritām tumsā ar visu lidmašīnu. Zemestrīce, Ararats un duduks bija trīs vaļi uz kuriem turējās šī konfabulācija.
Pirmā rīta saule Erevānā solīja trīsdesmit septiņus grādus, kaut bija vēl pārāk agrs. Pie lidostas mēs nekavējoties kļuvām par ēsmu taksometru šoferiem, kuri minēja, ka esam poļi. “Jūs esat cilvēki, bet es arī esmu cilvēks,” viens apgalvoja, un tad sekoja solījums pieprasīt labu samaksu par braucienu. Mārcis nebija noskaņots piekāpties, jo zināja patieso cenu. Mēs nemitīgi pārvietojāmies, taksisti sekoja pa pēdām un sasaucās savā valodā. Pieļauju, ka vieglāk būtu patiešām samaksāt viņu nosaukto summu, jo arī tas viss sāka kļūt drusku draudīgi.
Kad viņi tomēr atrada onkuli, kurš vedīs par mūsu nosaukto cenu, tas neviesa uzticību. Viņš bija divreiz īsāks par pārējiem, kā summa, kurai viņš it kā bija piekritis. Pēdējā mirklī Mārcis pie autobusa uzskrēja tautietei un sāka veikt ar viņu pārrunas. Galvenais taksists mums pār plecu skaļi apjautājās: “Vai tev ir vietējā valūta? Kā tu grasies braukt?” Par laimi, tautiete piekrita nopirkt autobusa biļeti, pēc tam mēs godīgi atdevām viņai pāris eiro. Piepeši apjautis savu sakāvi, taksometra vadītājs nosauca nopakaļ: “Tu esi slikts cilvēks!” Mārcis ne bez pamata konstatēja: “Kaut ko esmu izdarījis pareizi”.
Autobuss sāka braukt cauri betona drupām un atkritumiem, smilšainiem līdzenumiem un pauguriem, no augšas visu pieskatīja saule, kā inkubatora spuldze. Šur tur manīja pa sunim, lielākā daļa apbūves bija vienstāva, ar patvaļīgām un vaļīgām reklāmām no deviņdesmitajiem. Mēs nojautām, kur ir pilsētas centrs, tāpat kā nojautām, ka gan jau tur būs kāda viesnīca. Hostelis jau naktī paziņoja, ka saskaņotajā ierašanās brīdī būs slēgts, tāpēc vien bija pelnījis pekli un anatēmu. Erevāna vēl gulēja, uz platajām ielām vientuļi mirgoja luksofori, katrā dobē gulēja suns, bet mēs vilkāmies pa ielām ar cerībām un čemodāniem. Pēc vairākiem mēģinājumiem izcīnīt gultasvietu gandrīz iestājās gribas paralīze. Vietējais onkulis, kuram apvaicājām par viesnīcu, paziņoja: “Tas taču ir centrs, tie maukas sarunājuši turēt augstu cenu.” Un mēs tajā rītā pat piedotu visām maukām, taču visas viesnīcas bija jau pilnas. Pēdīgi viena viesnīca apžēlojās par ceļotājiem. Ēdnīcas telpās gaidīja stikla kubā iesprostotas stirnas vates kupenās, pie sienas karājās Ļeņina attēls, bet salāti uz galda atgādināja sasmalcinātu zālāju. Tad mēs no jauna aizmigām.
Kaimiņš blakus numuriņā piekodināja, lai neveram vaļā logu, jo salido odi. Viņš pat pacēla kreklu un parādīja savas kļūdas sekas, kukaiņi bija kvēli puantilisma sekotāji. Vakara pastaiga pa Erevānu noveda pie diviem būtiskiem secinājumiem: 1) Armēnijas karstumā cilvēks nesvīst, bet izkalst kā mūmija; 2) Steigšus jābrauc projām uz kalniem, tur ir vēsāk.
Lai nokļūtu nākamajā apdzīvotā punktā ar nosaukumu Vanadzora, bija jābrauc ar autobusu – viesnīcā apstiprināja, ka transports kursē no rīta. Viņu mēģinājumi sazvanīties ar autoostu un noskaidrotu detaļas nevainagojās ar panākumiem. Kaut arī uz viesnīcas vīrieša krūtīm varēja izlasīt vārdu “doorman”, viņš piekrita izsaukt mums taksi līdz autoostai. Aplikācija ziņoja, ka palikušas tikai trīs minūtes, taču viņš aicināja mūs apsēsties un atslābt. Mūs, kuri parasti pusstundu pirms vilciena stāv uz perona. Mūs, kuri ierēķina ceļojumā iespējamo laiku caurejai. Mēs rēķinamies, ka varam palikt nakšņot uz soliņa, tādēļ vedam azotē aukstu kotleti.
Autoostas kasiere atzina, ka autobuss atiet “ap deviņiem” un izrakstīja divas biļetes ar roku. Daļēji sarūsējušie maršruta taksometri tika uzskatīti par autobusiem. Pie viena no tiem jau stāvēja cilvēki, viens vīrietis palūdza uzrādīt biļetes. Viņš tās rūpīgi nopētīja un atdeva mums atpakaļ, bet tad iekāpa kopā ar mums transporta līdzeklī. Izrādījās, viņš vienkārši bija viens no pasažieriem, nevis kontrolieris. Cilvēk, aproc savus priekšstatus un brauc.
Autobusa aizmugure bija pilna ar pasažieru mantām, tur bija arī daudz ziedu pušķu, daži kutināja man pakausi. Kad sākām braukt, blakussēdētājs apvaicājās no kurienes esam. Tad viņš teica, ka savulaik esot dienējis kopā ar latviešiem, pat atcerējās uzvārdu Priedeslaipa. Kā arī rūpnīcu VEF un Daugavpils urbju ražotni, kuru es nezināju. Visapkārt bija izdegušas ielejas un pirmie kalni – tie stāstīja par piepūli un kūkumiem. Atcerējos ainu no filmas “Mimino”, kad Frunziks Mkrtčans pa telefonu mēģina kādam paskaidrot reģiona īpatnības un saka: “Jūs saprotiet, pie mums ir kalni. Tu esi bijis zoodārzā, esi redzējis kamieli?” Un viņa paša kuprainais deguns tam piekrita.
Vanadzoras dzelzceļa stacijā, kur izkāpām atgaiņādamies no taksistiem, mūs uzreiz noķēra vietējais mākslinieks un ievilināja savā darbnīcā, kas atradās turpat stacijā. Starp gleznām pie sienām bija redzama arī Sergeja Paradžanova fotogrāfija, bet tai blakus paša gleznotāja bilde ar uzsvaru uz līdzību vai vismaz tās šķietamību. Tur pirmo reizi izskanēja aicinājums noņemt no pleciem somas, kuru turpmāk dzirdējām vairākas reizes. Vienā ēdnīcā mūs pat neapkalpoja iekams nenolikām somas zemē.
Varbūt tā bija viesmīlība, kaut arī mākslinieks uzreiz mēģināja risināt mūsu problēmas, kuras vēl nebija radušās.
Sekoja monologs par neuzticēšanos valdībai un Armēnijas vēsturi. “Es zinu, ko jūs domājat par mums. Jūs domājat, ka armēņi piepušķo savu vēsturi un senumu, bet tas viss ir izpētīts un pierādīts,” viņš sacīja, “lūk, šo es atradu savā dārzā.” Viņš norādīja uz māla krūkas lausku. “Es vienīgais šeit saprotu angļu valodu, tāpēc visos gadījumos vēršas pie manis,” viņš uzskatīja par būtisku piebilst. Mēs devāmies uz viesnīcu pa arvien slīpāku ceļu, tā beigu posmā atdūrāmies pret mežos ieaugušu stāvu kalnu, gandrīz pieskardamies tam ar pierēm. It visur bija pieejams auksts dzeramais ūdens, tas šāvās ārā no mazām strūklakām. Vietējie, neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, ik pa brīdim pieplaka pie tām ar mutēm. Kaut arī kalnos nudien vairs nebija tik karsti.
Blakus viesnīcai govis ēda degošus atkritumus. Pati viesnīca bija rūpīgi apsargāta un kopta. Tik rūpīgi, ka darbinieki atbrīvojās no rudens lapām nepārtraukti. Viens pacēla soliņu, otrs grāba dažas lapas maisā, visi nemitīgi kustējās. Ja lapas nekristu pašas no sevis, viņi droši vien kratītu koku, lai būtu ko darīt. Mums ierādīja numuriņu ar ventilatoru virs gultām. Mēģinot to iedarbināt, darbinieks krieviski sprieda balsī: “Kā šī huiņa darbojas?” Tad viņš atjēdzās, ka mēs saprotam šo vārdu nozīmi un nosarka.
Mēģinājumi atrast dolmas Vanadzorā beidzās ar vietējā iedzīvotāja piezīmi: “Dolmas mēs ēdam mājās.” Aizgājām līdz bijušajai pionieru nometnei “Artek”, tai blakus kalnu ielejā kādreiz bija sanatorija un vērienīgs ēku komplekss, kas stāv pamests kopš 1988. gada zemestrīces. Kalnos satikām jauniešu pāri, viņiem līdzi bija saliekamā telts. Acu priekšā puisis pazaudēja detaļu no telts, mēs viņam uz to norādījām un pateicībā tikām pabaroti ar lielām kazenēm. Kalnos ir pārsteidzoši viegli redzēt ciklonu mainību, padebeši zibeņoja, pāri galvām skrēja mākoņi.
Cik jocīgi, ka dabas skaistums neattur cilvēku no vardarbības, varētu taču te vienkārši sēdēt un dziļi elpot, pat drusku pastrīdēties ar to, ka dzīve ir ciešanas.
Nākamā pilsēta bija Diližāna, uz to devāmies ar uz ielas apturētu žiguli. Piesprādzēties nevajadzēja, vismaz šoferis tā teica, bet tas arī nebija iespējams, jo nebija pašu jostu. Lai ievietotos automobilī, es atsitu ausi pret durvīm, un pats sēdeklis bija tik dziļš, ka galvu varēja atbalstīt pret ceļiem, toties tas bija pārklāts ar tepiķi. Mārcis palūdza piestāt ceļa malā, lai nobildētu kalnus un teica: “Kalni! Forši!” Šoferis oponēja: “Kalni. Kas tur foršs?” Vēlāk viņš gribēja piestāt lai parādītu mums lāci, kaut arī tā bija vienkārši koka lāča skulptūra.
Kalnu ceļi nekad nebija taisni, tie bija kā pavirši atvērts collštoks. Visi apdzina visus, pat kalnu tunelī, to gan šoferis nosodīja un nosauca steidzīgo kolēģi par pridurku. Mašīnā mēs kārtējo reizi uzzinājām, ka kādreiz bija labāk, ka tagad nekā laba nav. Varbūt tas ir starptautisks taksometru vadītāju psihes arhetips? Varbūt mums visiem steidzami vajag mākslu, lai nenomirtu no realitātes?
Diližanas centrā uz ielas stāvēja policijas mašīna ar ieslēgtām sirēnām bez skaņas. Tās darbojās visu diennakti, lai visi zina, ka tā ir policija un neko nesajauc. Turpat stāvēja piemineklis filmas “Mimino” varoņiem, Frunzika deguns bija nopulēts žilbinoši. Un atkal atkārtojās aina ar taksistu kāsi, viens bija barvedis un dominēja. Viņš apsolīja apartamentus un mūs izvadāt. Apartamenti gan izrādījās simts metru attālumā, mājas īpašnieks teica, ka viņam ir baseins. Tā izrādījās taisnība, taču baseins bija tukšs. Viņi abi lietišķi apsēdās ar mums pie galda un slavēja vietējos senos klosterus un ezeru, kas noteikti ir jāapmeklē. Mārcis piekodināja neko viņiem neapsolīt un tas, ņemot vērā pieprasītās summas, bija saprotami. Ne velti namatēvs teica, ka mēs esam Eiropā un esam civilizēti cilvēki.
Mājā smaržoja pēc vasarnīcas un beices, toties bija balkons ar skatu uz kalniem, kā arī pa logu man izdevās nobildēt zaļžubīti. Nolēmām izmest loku pa pilsētu, vienā veikalā tirgoja malku un pārtiku. Arī minētais taksists nolēma sekot mūsu priekšzīmei un arī mums, viņš ik pa brīdim piestāja un pa automobiļa logu vaicāja: “Nu, pastaigājāt?” Trešajā reizē viņš jau sauca pavisam citu summu, jo sāka apzināties problēmas būtību. Nopētot apkartējo taksometru šoferu sejas, mēs izvēlējāmies favorītu. Uz viņa mašīnas kapota bija jocīgas trubiņas, nezināmu iemeslu dēļ tā bija laba zīme. Un viņš nudien piekrita aizvest pasažierus līdz klosterim un ezeram par nelielu samaksu.
“Es uzskatu, ka nevajag plēst no iebraucējiem milzīgu naudu,” viņš atzinās, “vajag, lai visiem ir labi.” Un pēkšņi nomainīja tēmu: “Azerbaidžāņi nav cilvēki, viņi nogalina bērnus.” Viens no viņa dēliem dien armijā. Šofera vārds bija Artūrs, tādēļ, noskaidrojis arī mūsu vārdus, viņš konstatēja: “Artūrs, Mārcis, Ervīns – trīs skaisti vārdi.” Kalnu ceļi kļuva šaurāki un līkumotāki, aiz viena no pagriezieniem uz ceļa gulēja govis. Artūrs ar smaidu sacīja: “Šajā vietā vienmēr guļ govis. Vienmēr!” Viņš apturēja automašīnu pirms klostera, tur nebija jāmaksā par stāvvietu, un tālāk aicināja doties kājām. Klosteris atradās kalnu ielejā un atgādināja šerbeta namiņu. “Lūk, klosteris,” Artūrs paziņoja, “nav ne jausmas, kad tas ir uzcelts, bet sen.” Tad viņš piegāja pie stiklotas bedres, kurā tūristi bija sametuši naudu un atzinās: “Nesaprotu, kāpēc cilvēki tur met naudu.” Viņš atstāja mūs divatā ar klosteri. Vienā telpā gar griestiem lidinājās čurkste, viena jau bija nositusies pret stiklu.
Turpat mēs iepazināmies ar sievieti no Vīnes, viņa izstaroja labklājību un adekvātumu. Viņas pavadonis bija vietējais šoferis, kurš manāmi lepojās ar guvumu, kaut arī nesaprata ne vārda angliski. Šoferis lūdza pateikt austrietei, ka uz sienas redzams saules pulkstenis. Tad viņš ieveda viešņu lūgšanu telpā no kuras tūriste izgāja pagriezusies ar muguru pret altāri. Šoferis paskaidroja, ka tā darīt nedrīkst, viņa centās atvainoties, bet gids vienkārši smaidīja un nenosodīja. Arī tādēļ, ka viņa noteikti nekaulējās par cenām. Tad viņš aizstūma sievieti tālāk, turot aiz vidukļa, kā ģitāru. “Kur vēl tu gribi aizbraukt?” viņš koķeti taujāja, bet austriete tikai raustīja plecus un smaidīja. Šajā apjūsmošanā nenoliedzami bija arī kaut kas reliģisks.
Artūrs gaidīja mūs pie mašīnas, lai vestu tālāk. Nesen no kraujas bija nokritusi mašīna, vietējais jaunietis dzērumā aizā gāja bojā. “Vai jums patīk gatavot ēst? Man ļoti patīk. Es vāru zupiņas, cepu šašlikus,” Artūrs piepeši pavēstīja. Un tajā brīdī manī uz mirkli nomira ciniķis, droši vien arī viņā, jo kalnu stūrmanis turpināja: “Kādreiz padomju filmas bija tik labas, bet tagad pa televizoru rāda tikai slepkavības. Atceraties filmu “Elektronika piedzīvojumi”?” Mārcis neatcerējās, bet es gan. Kad mašīna brauca cauri zaļai, ēnainai kalnu alejai, mēs ar šoferi no galvas nodziedājām dziesmu no minētās filmas, kaut šur tur vārdi juka, kā arī nevarēja saprast, kāpēc mēs to darām. Arī viņš pasūdzējās, ka viss ir izpārdots, lai arī nav saprotams, kā zemi vispār var pārdot un pirkt, tā taču ir zeme, tā pieder pati sev. Daudzie pamestie krodziņi un ēkas radīja nelāga tukšuma pēcgaršu. Un pie ezera, ko mums gribēja rādīt, bija jāmaksā par ieeju. Viens krasts bija nosēts ar trošu ceļiem, no dēļiem sanaglotām šasliku bodēm un teltīm. Artūrs atcerējās, ka vēl nesen nekā no tā te nebija, bet bija ezers, kur viņš gāja makšķerēt. Tagad to var izdarīt tikai iedodot kukuli. Arī zivīm.
Vakarā mēs nopirkām izlejamo vīnu un sapratām, ka rīt jādodas tālāk, uz Sevana ezeru. Dušas notekcaurule bija ierīkota nevis flīžu iedobē, bet paralēli grīdai, blakus podam, un ūdens negribīgi tecēja projām. Varbūt tas arī bija solītais basens. Lija visu vakaru, kalnus klāja bieza migla. Par Diližānu pat stāsta anekdoti. Debesīs peld mākonis mamma un mākonis dēls. Dēls saka: “Mammu, es gribu čurāt.” Mamma: “Pagaidi, mēs vēl neesam virs Diližānas.” No rīta namatēvs stāvēja pie vārtiņiem, mēs atdevām atslēgas un atvadījāmies. Par spīti iemesla trūkumam, šis skats bija skumīgs. Varbūt kalnu dēļ, kas vietējiem nešķiet gana forši.
Ar nākamo žiguli, tradicionāli atsitot ausi pret durvīm, mēs devāmies uz Sevana ezeru, kas teiksmaini attēlots vietējās mutvārdu pastorālēs. Tas ir kā iekšzemes jūra, zili zaļš un gluds. Šoreiz šoferis bija dienējis Afganistānā, bet tagad viņam nekas nepiederot. Tad viņš pajautāja, kurā pusē esam – Ukrainas vai Krievijas. Lai arī pastāvēja iespēja izvairīties no atbildes, Mārcis to neizmantoja. Šoferis pastāstīja: “Jā, bet vai jūs zināt, ka Ukraina piegādāja Azerbaidžānai ķīmiskos ieročus, lai viņi mūs bombardētu?” Ielejās viņš norādīja uz krievu ciematiem, kas tur ir vēl kopš cara laikiem, uz melno lapsu kažokādu fermu, kas nu arī ir slēgta.
Ap Sevana ezeru teju visur bija sabūvēti vagoniņi un mājas, kā arī samesti atkritumi, kurus nevienam prātā vēl nav ienācis nemest. Turpat dzīvo armēņu kaiju kolonija. Ap celtnēm, kas nosacīti bija uzmanības vērtas, tirgoja sveces un laimes baložu palaišanu gaisā. Uz zemes stāvēja krātiņš ar baložiem, onkulis skaļi reklamēja šo pakalpojumu, baloži bija pieradināti atlidot atpakaļ un, vajadzības dzīti, uzspurdza gaisā nedaudz nelaimīgi.
Mēs apmetāmies pašā Sevana ezera krastā uz vienu nakti, abos blakus vagoniņos tika cepts šašliks. Lai nesēdētu visu dienu dūmos, nolēmām aiziet līdz Sevanas pilsētai, navigācijas aplikācija ieteica īsceļu pāri laukiem. Nogājām arī garām Anatolija Čubaisa īpašumam, tā mums izstāstīja vietējais. Tā bija liela, nelietota zila savrupmāja, apkārt tai bija dzeltene zāle – aina atgādināja zināmu karogu. Gājām gar pamestu zivju rūpnīcu, gar pamestu pilnīgi visu, betona ēkas bija izknābis milzīgs alkatīgs dzenis, atstājis pāri tikai armatūras kaulus. Un vienā no tiem pagriezieniem uz nekurieni mums pretī izskrēja ducis lielu, klaiņojošu suņu, kas mērķtiecīgi devās ceļotāju virzienā.
Tad mēs vēl nezinājām, ka labsirdīgie un čipotie suņi pat Erevānā naktī vietējiem liek nēsāt līdzi piparu gāzes baloniņus, kaut arī pa dienu diedelē ēdamo un uzvedas piedienīgi.
Tomēr uzreiz nopratām, ka šis var beigties ļoti slikti, tādēļ nekavējoties ielīdām žoga spraugā, vienīgajā iespējamā patvērumā. Suņi uzreiz apsēdās, apklusa un sāka gaidīt. Mašīnas brauca garām un neatbildēja uz mūsu mājieniem, bija jātiek galā pašiem.
Lēnām, soli pa solim, nepagriežot suņiem muguru, mēs atkāpāmies līdz Sevanas pilsētai, lai dotos atpakaļ uz kempingu ar vietējo šoferi žigulī un sasistu pret durvīm ausi. Tovakar dzērām konjaku un apbrīnojām kraso temperatūras maiņu, noderēja pat siltā cepure. Pamodos līdz ar saullēktu, Sevana ezers bija gaišs un draudzīgs. Kopā ar mani uz to paskatīties atnāca vietējais suns, kurš omulīgi vārtījās smiltīs, luncināja asti un kaut ko gribēja. Mārcis definēja, ka, suņaprāt, esmu labsirdīgs plikpauris, kas tā arī bija.
Nākamajā rītā atgriezāmies Erevanā ar autobusu, kurā viena meitene veda torti un arī pati izskatījās drusku pēc tortes. Viesnīcas griestos bija iemontēts akvārijs, tas bija apgaismots un meta pāri vestibilam viļņainu ēnu. Visur bija rakstīts, ka nedrīkst smēķēt, bet pats darbinieks mierīgi to darīja. Otrajā stāvā akvāriju varēja apskatīt no augšas, tur stāvēja uzraksts par to, ka zivis barot nedrīkst, bet varbūt jebkāda veida aizliegumi Armēnijā vispār ir nelegāli.
Vajadzēja pagūt apskatīt vēl pāris klosterus un citu senatnes arhitektūru. Viens templis, kuru nopostīja zemestrīce, varēja lepoties ar sniegoto Araratu fonā. Tāpat mēs bijām pārsteigti, ka kārtējais taksists piekrita aizvest mūs turp par aizdomīgi saprātīgu summu. Pa ceļam viņam kāds piezvanīja, šoferis paziņoja, ka steidzīgi jādodas mājup, tāpēc viņš izlaidīs mūs pusceļā, kaut līdz galapunktam nebija tālu. Mēs stāvējām ceļa malā, laipni atstumti vietā, kur viegli stopēt tālāk – tā bija šofera mīklainā gādība.
Pirms ieejas Zvartnots katedrālē izmēģinājām triku ar preses kartēm. Parasti vietējie apskatīja kartes ar kompetentām sejām, kaut nebija nekāda pamata uzskatīt, ka viņi saprata karšu nozīmi. Šoreiz kasiere atzina: “Vispār tas darbojas, bet ne šodien.” Nācās pirkt ieejas biļetes. Turpat pie it kā daļēji musulmaņu, daļēji zemestrīces iznīcinātās konstrukcijas slējās virkne siltumnīcu, tās bija neiederīgas kā optimisms. Blakus esošajos kapos manīja svaigas kapu kopas ar valsts karogiem. Pilnā augumā bija attēloti kritušie – ar ieročiem, kamuflāžā, pavisam jauni. Spriedze nebija pēkšņa. Kāds vietējais sacīja mums, ka armijā pieņemts iegādāties ekipējumu par savu naudu.
Atceļā uz pilsētu ceļa malā apstājās kungs gados un pieprasīja jau lielāku summu par aizvešanu līdz centram. Kamēr mēs protestējām un apelējām pie saprāta, viņš lielījās: “Nesen man viens tieši iedeva šādu naudu. Es uzreiz aizskrēju uz veikalu, nopirku pilnus maisus ar produktiem, nācu mājās un klauvēju ar kāju pa durvīm. Sieva kliedz: Vecais ķēms, ko dari, durvis apskādēsi! Bet es saku: Lūk, ko esmu nopelnījis!” Kādreiz viņš strādāja par šoferi atomfizikas institūtā, par to dabūja dzīvokli. Šķēndēšanās iemesli bija arī negaidīti: “Tagad jaunieši brauc ar mašīnām. Kā tas var būt? Es vienam tā arī teicu: Sešdesmitajā gadā braucu ar volgu, tad tu vēl ieplānots nebiji! Un ziniet, ko viņš?” Mēs nezinājām. Šoferis nodemonstrēja gaisa bučas, ko minētais jaunietis viņam bija veltījis. Tas bija neizskaidrojami smieklīgs stāsts.
Tāpat mēs nolēmām doties oficiālā tūrē, lai gan vārdu “oficiāli” es te lietoju pēc savas iniciatīvas, neuzņemoties nekādu atbildību. Izrādījās, tūre nozīmē aizvest cilvēkus ar maršruta taksometru līdz kārtējam klosterim un izlaist viņus ārā, neko nepaskaidrojot. Kāda jēga skaidrot lietas, ja par visu jau ir samaksāts? Retie ārzemju tūristi bija vairāk apjukuši nekā mēs, tomēr, par laimi, dažviet bija pieejami stendi ar informāciju angļu valodā. Vienas drupas papildināja mūziķis, kas mēģināja spēlēt krievu melodijas, fonā bija izdegušas ielejas, kuras nebija iespējams nobildēt un pataustīt, tās bija pārdzīvojušas laiku. Senie kristieši bija ieurbušies kalnos kā lapsenes, viņi nevarēja noreibt no skaistuma un ticības.
Nākamajā dienā Erevānā kādā dārzā pamanījām vīnogas, mājas saimniece uzreiz vaicāja, ko mēs apbrīnojam. Un nekavējoties ieveda mūs mājā, kur parādīja ļodzīgas kāpnes, kas veda uz verandas jumtu, tuvāk ogām un debesīm. Mārcis sāka rāpties augšup, sieviete ar slotaskātu turēja rozi, lai ciemiņu neapdraud ērkšķi. Viņa teica, ka vīnogas sanāk skābas, lai arī tās bija saldākas par teju jebko uz pasaules.
Visā pilsētā pilnīgi nevienai sievietei nebija bišu kamoliņu, toties visām bija veiktas hialuronskābes injekcijas. Apģērbu zīmoli bija lielā cieņā, kaut arī, šķiet, tie nebija lietas kursā. Vīrieši runāja pa telefonu un stāvēja plati paplestām kājām. Vēderu klātbūtni viens skaidroja ar ļoti garšīgu vietējo maizi. Vienā stendā bija nopērkams persiku šņabis, basturma, kaltētie augļi, sieri un kalnu zāļu tējas, otrā – kastete un teleskopiskā runga.
Pēdējā vakarā pie viesnīcas uzradās ārkārtīgi draudzīgs pusaugu kaķēns, bet viņu nelaida iekšā. Kad gāju pīpēt, tas vijās ap mani un murrāja. Tiklīdz dzīvnieks mēģināja man sekot, darbinieks aizcirta viņa priekšā durvis. Redzot manu smaidu, viņš paskaidroja: “Redzēji? Tur viņa brālītis sabraukts, pa kreisi.” Un kāds brīnums, kaķis vijās arī ap mašīnām. “Viņu vismaz baro?” es aiz bespēcības apjautājos. Onkulis gandrīz iespurdzās: “Viņus baro labāk nekā mūs!” Kaķis visa vakara garumā skatījās uz onkuli cauri stikla durvīm, tuvojās nakts.
Un tikai vēlāk es sapratu, ka mērķis mums tomēr bija. Ararats pieder turkiem un Karabaha, kas nu pieder Azerbaidžānai, lika nopūsties un arī apbrīnot kalnu spītību. Mums bija iespēja vērot nemainību un mainību, kā arī satvert izirstošo laiku.
Foto: Mārcis Kalniņš
